Imanta Kalniņa Korāna tulkojums un tā apspriešana (Page 7 of 11)

Ivars Ijabs: Imkorāns

http://kultura.delfi.lv/news/entertainm … d=29794543

Šajās dienās par labu daļu jautrības un diskusiju ir parūpējies Imants Kalniņš, paziņojot, ka teju teju grasās iznākt latviski viņa tulkotais Korāns. To, ka Kalniņš ir cilvēks ar plašām interesēm, daudz maz zināja visi. To, ka viņš ir kļuvis tuvs islāmam, gan lielais vairums nenojauta.

Vispirms - Korānam kā tādam noteikti nav nekādas vainas, un tie, kas šā tulkojuma dēļ vien sāk stāstīt par Kalniņa islāmismu, nav taisnība. Lai jau cilvēks pašizglītojas. Es gan esmu piesardzīgs par to, cik kvalitatīvs varētu būt tāds tulkojums no franču un angļu valodām. Jebkurš tulkojums ir interpretācija, to mums savulaik mācīja attiecībā uz sengrieķu tekstiem. Ar arābu tekstiem varētu būt vēl krietni trakāk - līdz ar to grāmata visdrīzāk ir Kalniņa interpretācija par angļu un franču Korāna interpretācijām. Turklāt, cik esmu runājis ar musulmaņiem, viņiem Korāna lasīšana ir īpaša prakse, kas ir rūpīgi jāmācās un jāstudē - lasītājam ir jāsaprot, ko viņš lasa. Tā nav vienkārši grāmata, kuru var paņemt no plaukta un aiz gara laika sākt tulkot. Es nesaku, ka Kalniņš tā dara. Es saku, ka Korāna tulkošana nav Dena Brauna tulkošana. Būtu interesanti dzirdēt, ko par to visu saka mūsu LU orientālisti, kuri taču arī galu galā mācās arābu valodu. Tāpat neesmu lietas kursā, vai Korānam pasaulē ir kaut kāda Bībeles biedrībai līdzīga institūcija, kura izvērtē kvalitāti un pasaka, vai tas patiešām ir Korāns vai nav. Ja tāda būtu, tad būtu iespējams izvērtēt šo ražojumu.

Taču mani vairāk nodarbina cits stāsts. Kalniņš ir padomju laika latviešu neatkarīgā roka absolūta zvaigzne, ļoti "kreiss" un pašapzinīgs mākslinieks, kurš savulaik ne vienam vien bija Dieva vietā. Tā laika ikonas bija gari mati, dzeršana, aizliegtas rietumu literatūras lasīšana un mūzikas klausīšanās - īsi sakot, viss, kas nepatika komunistu režīmam. Tagad šī diženā un nenoliedzami talantīgā ikona ir kļuvusi galēji labēja un konservatīva, lai neteiktu - reakcionāra un antidemokrātiska. Tas nav nekas īpaši oriģināls - daudzi no komunistu laika disidentiem ir kļuvuši tādi paši. Paskatieties uz to pašu Vāclavu Havelu, kurš gan varbūt ir cita līmeņa personība, taču ideja ir tāda pati: komunistu laika demokrāts - disidents, nokļuvis praktiskajā politikā, kļūst galēji labējs un konservatīvs. Islāms, savukārt, pēc savas būtības ir tuvs galēji konservatīvai pasaules izpratnei. Tas ir skaidri orientēts uz autoritāti un hierarhiju, pret modernismu un individuālismu. Tas daudz lielākā mērā ir piemērots mūsdienu Eiropas konservatoru vajadzībām, nekā atsevišķas kristietības versijas, kuras ir pietiekoši liberalizējušās. Par spīti visām ar islāmu saistītajām kolīzijām, terorismu, Irānas draudiem utt. liela daļa Eiropas tradicionālistisko katoļu (to, kas plašā pulkā spieto ap Pāvestu, visādi Butiljonem līdzīgi ļaudis) viennozīmīgi uzskata islāmu par savu sabiedroto, nevis par ienaidnieku. Es zinu, ko runāju, savulaik pārpratuma kārtā biju nonācis uz vienu Eiroparlamenta galēji labējā gala politiķu tikšanos Vīnē. Līdz ar to Kalniņa interese par islāmu nav nekas nedabisks vai nesaprotams.

Aleksandrs Puškins savu slaveno dzejoli "Piemineklis" pabeidz ar viediem vārdiem: "Un nestrīdies ar nejēgu..."

Paldies, Rania, par īstajiem vārdiem īstajā laikā un vietā.
Imka

vai zināms kad tas Kalniņa tulkojums bus grāmatnīcās? .....