Islammuslim.lv sarunu vieta

Full Version: Islāma nīšanas ziediņi Latvijā un tās presē (muļķīgi un melīgi raksti)
You're currently viewing a stripped down version of our content. View the full version with proper formatting.
Pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18
Un visām viņu mājām mēs piešķīlām liesmu;
No visām viņu masdžidām, lielām un mazām,
Aiz mums vien krāsmatas rēgojās,
Kur garāmejot ļaudīm nicīgus skatienus piesiet.

Serbu klasiskā dzeja par klasisko genocīdu pret muslimiem. Šī dzeja ir serbu skolas programmā un tās autors ir attēlots uz serbu 20 dināru banknotes, gluži kā mums Kr. Barons uz 100 Ls.
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1934#p1934
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...3512#p3512

"Never will the Jews nor the Christians be pleased with you till you follow their religion. Say: "Verily, the Guidance of God that is the (only) Guidance. And if you were to follow their desires after what you have received of Knowledge, then you would have against God neither any Walee (protector or guardian) nor any helper." (The Noble Quran, 2:120)


Ja pirms 70 gadiem modē bija antisemītisms, tad līdzīgu modes lietu mūsdienās ieņem Islāma nīšana.
Vēl jo vairāk - ja cilvēks neizsakās negatīvi par Islāmu, tad viņš teju tiek apsūdzēts sieviešu ienīšanā un terorisma atbalstīšanā.

Mums muslimiem tajā dažkārt ir pat smieklīgi noraudzīties. Savdabīgi dubultstandarti, un vispārējs akcepts Islāma nīšanā. Pat tādas organizācijas kā iecietiba.lv, dialogi.lv, politika.lv nekaunās likt izcili naidīgus pret Islāmu un muslimiem rakstus. Nemaz nerunājot par "Dienu" vai kādiem citiem Latvijas mēdijiem...

Lielākie Islāma nīdēji, kuri saka tieši to, ko auditorija vēlas dzirdēt, tiek slavināti kā "Islāma eksperti" un "Islāma speciālisti". Dažkārt cilvēki pakaunās lietot vārdu "orientālists" un lieto "islamalogs", it kā viņš būtu pētījis Islāmu un nevis meklējis visādas muļķīgas Rietumos sarakstītas naida grāmateles, no kuru meliem un maldiem uzbarojies savos naida taukos.
Tā kā auditorija ir gaužām neizglītota, dezinformēta un pat negodīga, tad šie vien turpina runāt nevis to, kam sakars ar realitāti, bet gan to, ko pēc kā ir pieprasījums...

Mēs muslimi visumā neko daudz nepārdzīvojam, tik dažkārt mūs sadumso visnekrietnākie meli.
Mēdiji ir radījuši iespaidu par "dusmīgajiem muslimiem. Tomēr tā nav realitāte. Mūs katru dienu bombardē ar naidu/meliem pret Islāmu, un ja 1,5 miljarda cilvēku tik tiešām būtu tik viegli aizsvilināmi, tad sen jau zemeslode būtu beigusi eksistēt. Īstenībā muslimi ir pacietīgākā kopiena pasaulē. Mēs neesam vienaldzīgā kopiena kā tas ir ar tām reliģijām, kuri neceļ ausi, bet pat paši stāsta anektdotes par savas reliģijas saturu, Dieva praviešiem un Dievu.


Viens no mūsu miera iemesliem pret šo ikdienas naidu, ir tas, ka tas nav nekas jauns. Vēl jo vairāk, teju visas tās muļķības, kuras murkšķ mūsdienās, murkšķēja arī tie lūzeri, kuri vērsās pret pēdējo Dieva pravieti Muhamedu (saas).
Mūs nepārsteidz tie mūsdienu knariņi, jo mēs zinām, ko Dievs saka par tādiem. Mēs zinām, ka šie knariņi tik sarej sev Elli, bet Karavāna iet tālāk un Islāms izplatās. Vēl jo vairāk, viss naids pret Islāmu, tikai uzkurina cilvēku interesi par Dieva Reliģiju.
Jā, cilvēkiem ir tieksme un naidīgumu, bet tās ir viņu pašu problēmas, kuru saknes ir negodīgumā, Patiesības noraidīšanā, vai slinkumā meklēt Patiesību.
Muslimu uzdevums nav lai visi citi pieņem Islāmu. Muslimu uzdevums ir lai visi uzzin, kas ir Islāms. Bet vai viņi izvēlēsies Islāmu - tas nav no mums atkarīgs. Dievs izvērtē cilvēku un ja novērtē cilvēku pozitīvi, tad piespriež viņam Islāmu.
Bet mums neko daudz netraucē rējēji, kuriem kaitina, ka muslimi sauc atzīt īstu Monoteismu (ar no tā izrietošām sekām) un sauc uz cenšanos ievērot Dieva norādījumus un tikumību.
Tie, kuri iestiguši sliktā dzīvesveidā, tiem protams kaitina tie, kuri sauc uz Īstu Monotesimu un cenšanos dzīvot Dieva norādīto dzīvesveidu.

Tālāk daži Islāma nīšanas piemēri. Dažkārt cilvēki ir sev tā samelojuši par Islāmu un muslimiem, ka pat neplānoti, vienkārši tulkojot, izvēlas visādas nejēdzības sarakstīt... Atgādina to Vācijas tiesnesi, kurš vēlējās noraidīt sievas (marokāniete vai turciete) sūdzību par vīru (ka viņš viņu sit), jo redziet, vācieša prāt, tas taču ir skaidri, ka muslimi sit savas sievas, tas viņiem tā pieņemts un nav ko sūdzēties...
:-)


Paskaidrojums:

Mans mērķis nav "cīnīties pret Islāma nīšanu", jo tā ir normāla daudzu nemuslimu reakcija. Viņiem ir viņu intereses un iegribas, viņiem Islāms ir kaitinošs un aizvainojošs.

Mans mērķis norādīt, ka šīs Mandži vai kāda cita naida runas pret Islāmu un muslimiem politka.lv, dialogi.lv un iecietība.lv portālā (vai citur), vēl jo vairāk — "«Tolerances Bibliotēkā Internetā»", ir spilgts piemērs šim naidam, divkosībai, dubultstandartiem un negodīgumam.

Tā ir tā pati divkosība, kad lielie demokrātijas aizstāvji vēršas pret demokrātiju, ja vēlēšanās uzvar "ne tie, kuri viņiem patīk".
Nesens piemērs tam ir vēršanās pret HAMAS uzvaru vēlēšanās Okupētajā Palestīnā, senāks piemērs ir vēršanās pret vēlēšanām Alžīrijā 1992.gadā, kad ASV un Francija atbalstīja armijas apvērsumu, jo tā atcēla vēlēšanu otro kārtu, kurā skaidri uzvarētu muslimi, kas ir vairāk par švakmuslimiem.

Tā mēs redzam, ka politika.lv atbalsta Eldara Mamedova muļķīgos, naidpilnos, poētiskās padomjveidīgās propagandas caurvītos rakstus, kuros tiek slavināti Pakistānas tirāni un valsts nozadzēji, ja vien viņi ir pret Islāmu.
Pēkšņi Sorosa atbalstītajiem cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām, par vēršanos pret korupciju un valsts nozagšanu, pēkšņi ir aizmirsti viņu ideāli. Jo runa taču ir par visu nīsto Islāmu...

Čekista, pavļikmorozova un krustneša vienlaikus Leona Gabriela Taivāna Islāma nīšanu atdalām atsevišķi kā specifisku gadījumu:
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?id=210

Islāma nīšana - sakarā ar Pasaules islamizāciju un vienkārši bezsakarā
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?id=44


Dažādi jautājumi sakarā ar Islāma un muslimu uzplatību Eiropā
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?id=222


Tautai jāzin savi varoņi:
Kaža, Mamedovs, Taivāns un Dāboliņš...
[Image: al-baqara.gif]
Saturs:

1.lapa

Musulmaņu fanātiķu trešā viļņa uzbrukums Eiropai 3,5 *
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...d=261#p261

Multikulturālisma dīvainā nāve 3,5*
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...d=282#p282

«Латвия может проспать свою «Аль-Каеду»
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...d=831#p831

Liberālisma robežas
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1033#p1033

Turcijas prezidents — bijušais islāmists (Šim pārmet, ka viņš un viņa sieva ir muslimi.)
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1319#p1319

Vai Turcijai izdosies savienot islāmu ar demokrātiju?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1381#p1381

Ar Korānu uz demokrātiju
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1443#p1443

2.lapa

Šodienas likstas ar islāmu
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1455#p1455

Islāma reformas vēstniece
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1566#p1566

Rietumi + Islāms?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1692#p1692

3. lapa

Kultūras atšķirības pārvarot
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1801#p1801

NATO dienaskārtība e-džihada laikmetā
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1864#p1864

Kāpēc latvieši nevēlas kaimiņos musulmaņus?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1990#p1990

Anda Ozola: Vai tēvzemei vajadzīgi tās bērni
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2057#p2057

Yahya Emerick's Critique of Irshad Manji
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2085#p2085

4.lapa

Musulmaņi svin svētkus
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2446#p2446

Musulmaņu nedemokrātiskās dusmas
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2582#p2582

Pakistānas karš pašai ar sevi
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2729#p2729

5.lapa

Operācija «Idžtihāds»
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2810#p2810

Islams un 'pārsteidzošie' grautiņi Francijā
Lai ripo islama apmelotāju galvas!
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2877#p2877

Islama histērijas pamatā-seksuāla dezorientācija?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2878#p2878

Kāpēc islāms grib gūt revanšu?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2879#p2879

Akbar, Latvija!
Латвия акбар
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2894#p2894

6.lapa

Terors Eiropā: tas ir arī mūsu karš
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2908#p2908

Eiropas kapitulācija
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2918#p2918

Vārda brīvība un reliģiskās jūtas: Latvijas karikatūristu ievērībai
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2919#p2919

"Esmu ticīga musulmaniete"
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...2963#p2963

Runā, runā, runā, Joahim!
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...3108#p3108

7.lapa

Islāma terorisms. Skats no Francijas 2*
Atšķirīgie kultūru kodi 2*
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...3318#p3318

Kosovas valsts jautājums
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...3367#p3367

Kpakarakpakararaka Sudānā
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...3492#p3492

Naida kurināšana, vai faktu noskaidrošana?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...5014#p5014

Hamas un pornogrāfija
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...5867#p5867

Demokrātiskā Irāna — vairāk nekā sapnis
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...6030#p6030

8.lapa

Vai latvieši mīl naida runu un nīst vārda brīvību?
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...6039#p6039

Iedzīvotājiem negatīva attieksme pret bēgļu uzņemšanu
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...6227#p6227

9.lapa

Ločmele «locīs» Dienu
http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...6424#p6424

Islāma svētais blogs
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...7938#p7938

Eiropas identitāte un jaunie "citi"
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...7945#p7945

12.lapa

Uzbeki — kokvilnas balti pūkainie
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...8145#p8145

13.lapa

Kā musulmaņi audzina savas sievas
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...8613#p8613

14.lapa

Vai Rietumi zaudē Turciju?
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...260#p14260

"Princis baltā zirgā" izrādās nevaldāms maniaks
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...761#p14761

15.lapa

Labu vai neko
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...482#p15482

Laulība ar ēģiptieti beidzas ar vardarbību un bēgšanu.
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.ph...077#p16077
Musulmaņu fanātiķu trešā viļņa uzbrukums Eiropai 3,5 *
http://www.diena.lv/kulturas_diena/lasit.php?id=303048
Bernards Lūiss, Prinstonas universitātes profesors

Viens no pasaules izcilākajiem islāma civilizācijas pētniekiem vēsturnieks Bernards Lūiss apskata mūsdienu saspīlētās attiecības starp Eiropu un musulmaņiem to vēsturiskajā kontekstā

Fanātiskā un apņēmīgā musulmaņu mazākuma skatījumā trešais uzbrukuma vilnis kristietībai un Eiropai noteikti ir sācies.

Pirmais vilnis attiecas uz pašiem islāma pirmsākumiem, kad jaunā ticība sāka izplatīties no savas dzimtās Arābijas pussalas pa visiem Tuvajiem Austrumiem un ārpus to robežām. Tieši tad musulmaņi iekaroja Sīriju, Palestīnu, Ēģipti un Ziemeļāfriku, kuras visas toreiz ietilpa kristīgajā pasaulē, un devās tālāk uz Eiropu. Tur viņi iekaroja prāvu dienvidrietumu Eiropas daļu, tajā skaitā Spāniju, Portugāli un Itālijas dienvidus, iekļaujot to islāma pasaulē, pat šķērsoja Pirenejus un kādu laiku okupēja dažus Francijas reģionus.

Otro vilni īstenoja nevis arābi un mauri, bet gan turki un tatāri. XIII gadsimta vidū Krieviju iekarojušie mongoļi tika pievērsti islāma ticībai. Turki pēc Anatolijas iekarošanas devās tālāk uz Eiropu un 1453.gadā ieņēma seno kristietības citadeli Konstantinopoli. Viņi iekaroja lielu daļu Balkānu un kādu laiku pārvaldīja pusi Ungārijas. Divas reizes viņi aizgāja līdz pat Vīnei, kuru aplenca 1529.gadā un vēlreiz 1683.gadā. Barbaru korsāri no Ziemeļāfrikas devās uz Islandi — viņu sirojumu galējo robežu — un uz vairākām vietām Rietumeiropā un 1631.gadā iebruka Baltimorā (Īrijā).

Trešais vilnis iegūst citādu — terora un migrācijas — formu. Terora temats ir apspriests bieži un ļoti detalizēti. Šajā rakstā es vēlos pievērsties citam aspektam, kas mūsdienu Eiropā ir aktuālāks, proti, migrācijas jautājumam.

Senāk nebija iedomājams, ka musulmanis varētu brīvprātīgi pārcelties uz dzīvi nemusulmaņu valstī. Musulmaņu juristi sīki izklāstījuši šariata mācību grāmatās un reglamentos, vai musulmanim ir atļauts dzīvot nemusulmaņu valstī vai pat apmeklēt to un kas viņam jādara, nokļūstot nemusulmaņu valstī.

Vispārīgos vilcienos šie jautājumi izskatīti dažādās konkrētās nodaļās. Gūsteknim acīmredzot nav nekādas izvēles, taču viņam jāsaglabā sava ticība un jācenšas iespējami drīzāk atgriezties mājās.

Otrajā gadījumā ir runa par neticīgo, kurš dzīvo neticīgo zemē, taču pār viņu ir nākusi apskaidrība un viņš pārgājis īstenajā ticībā, citiem vārdiem sakot, kļuvis par musulmani. Arī viņam iespējami drīzāk jāatstāj šī zeme un jādodas uz musulmaņu valsti.

Trešajā gadījumā ir runa par apmeklētāju. Ilgu laiku vienīgais mērķis apmeklēt nemusulmaņu valsti, kas tika uzskatīts par likumīgu, bija izpirkt gūstekņus. Vēlāk tajā tika iekļautas arī diplomātiskās un tirdzniecības misijas.

Pastiprinoties eiropiešu prettriecieniem, šajās nepārtrauktajās debatēs parādījās jauns aspekts. Kādā stāvoklī nonāk musulmanis, ja viņa valsti iekaro neticīgie? Vai viņš var palikt tajā, vai arī viņam tā jāatstāj?

Mūsu rīcībā ir daži interesanti dokumenti no XV gadsimta beigām, kad tika pabeigta Spānijas atgūšana un marokāņu juristi apsprieda šo jautājumu. Vispārīgos vilcienos atbilde skanēja, ka musulmanim nav pieļaujams palikt šādā valstī.

Bet ko darīt, ja kristīgā valdība, kas pārņem varu, ir toleranta? Jautājums, protams, izrādījās tīri hipotētisks. Taču ne atbilde: viņi pat tādā gadījumā nedrīkst palikt, jo tad kārdinājums atteikties no ticības būtu pat lielāks. Viņiem jādodas projām un jācer, ka Dieva noteiktajā laikā viņi spēs atkarot savu dzimteni un atjaunot īsteno ticību.

Šādās domās bija lielākā daļa juristu. Bija daži, sākumā mazākums, kas vēlāk kļuva par svarīgu grupu, kuri teica, ka musulmaņiem ir atļauts palikt, taču ar zināmiem priekšnoteikumiem, pirmām kārtām — ka viņiem tiek ļauts praktizēt savu ticību. Tas rada citu jautājumu: ko nozīmē praktizēt savu ticību?

Te es atgādināšu lasītājiem, ka mums ir darīšana ne vien ar atšķirīgu reliģiju, bet arī ar atšķirīgu koncepciju par to, kas ir reliģija, konkrēti ar to domājot to, ko musulmaņi dēvē par šariatu jeb islāma svēto likumu. Šariats aptvēra plašu jautājumu loku, kurus kristietība uzskatīja par laicīgiem pat viduslaikos un noteikti dara to arī tagad, laikā, ko daži dēvē par Rietumu pasaules postkristietības ēru.

Pašlaik acīmredzami ir daudz faktoru, kuri vilina musulmaņus uz Eiropu, arī nodarbinātības iespējas un piedāvātais sociālais nodrošinājums, it īpaši ņemot vērā lielas daļas musulmaņu pasaules slīgšanu aizvien dziļākā nabadzībā. Viņiem ir arī izteiksmes un izglītības brīvība, kuras tiem trūkst savā zemē. Tas, starp citu, ir liels stimuls migrējošajiem teroristiem. Brīvība gatavoties un darboties teroristiem ir daudz lielāka Eiropā — un zināmā mērā arī Amerikā — nekā lielākajā daļā islāma valstu.

Asimilācijas jautājums

Asimilācija ir otrs mūsu dienās daudz diskutēts jautājums. Cik lielā mērā musulmaņu migranti, kuri apmetušies Eiropā, Ziemeļamerikā un citur, spēj kļūt par savu jauno mītnes zemju daļu tā, kā to izdarījuši daudzu citu viļņu imigranti?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāpievēršas galvenajām atšķirībām starp jēdzieniem "asimilācija" un "pieņemšana". Te uzreiz ir acīmredzama Eiropas un Amerikas situāciju atšķirība. Lai imigrants kļūtu par amerikāni, viņam jāmaina politiskā lojalitāte. Lai imigrants kļūtu par francūzi vai vācieti, viņam jāmaina etniskā identitāte.

Mainīt politisko lojalitāti noteikti ir daudz vieglāk un praktiskāk nekā mainīt etnisko identitāti — vai nu savā iekšējā sajūtā, vai arī savā pieņemšanas pakāpē. Anglijā tas notika abējādi. Ja jūs tikāt naturalizēts, jūs kļuvāt brits, taču ne anglis.

Ir arī svarīgā atšķirība, ko cilvēks saprot ar reliģiju. Musulmaņiem tādus jautājumus kā laulība, šķiršanās un mantošana aptver šariats. Kopš seniem laikiem Rietumu jeb kristīgajā pasaulē tās ir bijušas laicīgas lietas. Baznīcas un valsts, garīgā un pasaulīgā, laicīgā un dievišķā nošķirtība ir raksturīga kristietībai, taču tai nav vietas islāma vēsturē, tāpēc to ir grūti izskaidrot musulmaņiem pat mūsu dienās. Vēl nesen viņiem pat nebija vārdu, ar kuriem to izteikt. Tagad viņiem tie ir.

Kāda ir eiropiešu reakcija uz šo situāciju? Eiropā, tāpat kā ASV, šī reakcija bieži vien ir tā dēvētais multikulturālisms un politkorektums. Musulmaņu pasaulē nav šāda kavēkļa. Viņi ļoti stipri apzinās savu identitāti. Viņi zina, kas viņi ir un ko vēlas, — mēs šo īpašību, šķiet, ļoti lielā mērā esam zaudējuši. Tā ir spēka avots vienā un vājuma avots otrā pasaulē.

Islāma radikāļiem pat izdevies rast dažus sabiedrotos Eiropā. Antiamerikāniski noskaņotajiem elementiem Eiropā viņi šķiet esam kreisi un zināmā mērā, var teikt, ir aizstājuši padomju draugus. Pret ebrejiem noskaņotajiem elementiem viņi šķiet pievilcīgi labēji un aizstāj Otrā pasaules kara laika Vācijas, Itālijas un Japānas asi. Islāma radikāļiem izdevies gūt ievērojamu atbalstu abos veidolos. Dažiem Eiropā viņu naids acīmredzot ir svarīgāks par lojalitāti.

Tam ir interesants izņēmums Vācijā, kur musulmaņi lielākoties ir turki. Tur viņi bieži vien mēdz pielīdzināt sevi ebrejiem, uzskatīt, ka viņi kļuvuši par vācu rasisma un vajāšanas upuriem ebreju vietā.

Es atceros kādu sanāksmi Berlīnē, kurā tika apspriestas jaunās musulmaņu minoritātes Eiropā. Vakarā man kāda turku musulmaņu grupa lūdza pievienoties viņiem un uzklausīt, kas viņiem par to sakāms, un tas bija ļoti interesanti. Man īpaši dzīvi saglabājies atmiņā kāda dalībnieka paziņojums: "Tūkstoš gados viņi (vācieši) nespēja pieņemt 400 000 ebreju. Kāda ir cerība, ka viņi pieņems divus miljonus turku?"

Daži turki Vācijā to ļoti prasmīgi izmantoja, lai spēlētu uz vāciešu vainas apziņu un aizkavētu jebkādus mēģinājumus aizsargāt vācu identitāti, kura, es sacītu, kļūst apdraudēta, tāpat kā citas identitātes Eiropā.

Tolerances jautājums

Visbeidzot atļaujiet man pievērsties tolerances jautājumam. Jūs atcerēsities, ka, beidzoties kristiešu rekonkistas pirmajai fāzei — pēc Spānijas, Portugāles un Sicīlijas atgūšanas — musulmaņiem, kuru līdz tam laikam bija jau ļoti daudz atkarotajās zemēs, tika dota izvēle: pieņemt kristīgo ticību, doties projām vai mirt. Bijušajās osmaņu zemēs dienvidaustrumu Eiropā rekonkistas, kā arī to varētu dēvēt, līderi bija mazliet iecietīgāki. Dažās Balkānu valstīs palika dažas musulmaņu minoritātes, un nemieri Kosovā un Bosnijā turpinās vēl šobaltdien.

Taču es pieminu šo apstākli, lai ilustrētu ļoti kraso kontrastu attieksmē pret kristiešiem un citiem nemusulmaņiem tā laika islāma zemēs. Kad musulmaņi ieradās Eiropā, viņi cerēja uz zināmu toleranci. Viņi juta, ka bija pelnījuši vismaz tādu tolerances pakāpi, kādu viņi bija izrādījuši pret nemusulmaņiem pagātnes lielajās musulmaņu impērijās. Taču gan viņu cerības, gan pieredze izrādījās ļoti atšķirīga.

Ierodoties Eiropas valstīs, viņi ieguva gan vairāk, gan mazāk, nekā bija cerējuši. Viņi ieguva vairāk tādā ziņā, ka teorētiski un bieži vien arī praktiski saņēma vienlīdzīgas politiskās tiesības, vienlīdzīgu piekļuvi profesijām, visus sociālos labumus, izteiksmes brīvību un tā tālāk.

Taču viņi ieguva arī ievērojami mazāk par to, ko viņi bija devuši tradicionālajās islāma zemēs. Piemēram, Osmaņu impērijā nemusulmaņu kopienām bija atsevišķas organizācijas un tās pašas kārtoja savas lietas. Tās iekasēja savus nodokļus un piemēroja savus likumus. Tajās bija vairākas valsts atzītas kristiešu kopienas, kurām katrai bija sava vadība. Šajās kopienās bija savas skolas un izglītības sistēmas, un tās piemēroja savus likumus tādos jautājumos kā laulība, šķiršanās, mantošanas tiesības un tamlīdzīgos gadījumos. Ebreji darīja to pašu.

Tas nozīmēja, ka gadījumā, ja vienā ielā nomira trīs vīrieši, viņu mantu varēja sadalīt saskaņā ar trim dažādām juridiskajām sistēmām, ja viens no viņiem bija ebrejs, otrs kristietis, bet trešais musulmanis. Ebreju tiesātu rabīnu tiesa un ieslodzītu cietumā par sabata pārkāpšanu vai ēšanu Yom Kipur laikā. Kristietis tiktu apcietināts un ieslodzīts cietumā, ja viņš apņemtu otru sievu. Bigāmija ir pārkāpums kristiešiem, taču ne musulmaņiem vai osmaņiem.

Musulmaņiem modernajā valstī nav tādas neatkarības viņu sociālajā un juridiskajā dzīvē. Viņiem nav reāli to gaidīt, ņemot vērā modernās valsts raksturu, taču viņi to redz citādi. Viņi jūt, ka viņiem ir tiesības saņemt to pašu, ko viņi ir devuši. Kā izteicās kāds mans draugs musulmanis Eiropā: "Mēs ļāvām jums praktizēt monogāmiju, kāpēc jūs neļaujat mums praktizēt poligāmiju?"

Šādi jautājumi — it īpaši poligāmija — rada svarīgas praktiskākas dabas problēmas. Vai tad imigrantam, kurš saņēmis atļauju doties uz Franciju vai Vāciju, nav tiesību ņemt līdzi savu ģimeni? Taču no kā tieši sastāv viņa ģimene? Aizvien biežāk viņi pieprasa un arī saņem atļauju ņemt līdzi vairākas sievas.

Piemērot šariata likumus ir mazliet grūtāk. Tas kļuvis pār ārkārtīgi delikātu jautājumu.

Cits ārkārtīgi delikāts, ar pirmo cieši saistīts jautājums ir sievietes stāvoklis, kas, protams, kristīgajā un islāma pasaulē ir ļoti atšķirīgs. Tas tiešām kļuvis par vienu no galvenajiem abu sabiedrību domstarpību avotiem.

Vai treŠais vilnis bŪs sekmĪgs?

Kur mēs tagad esam nonākuši? Vai šī būs trešā — laimīgā reize? Tas nav neiespējami. Musulmaņu imigrantiem ir vairākas skaidras priekšrocības. Viņiem ir degsme un pārliecība, kas lielākajā daļā rietumvalstu ir vāja vai tās vispār nav.

Viņi ir pārliecināti par savas lietas pareizību, turpretim mēs pavadām lielāko laika daļu sevis nomelnošanai un pazemošanai. Viņiem ir lojalitāte un disciplīna, un, kas varbūt ir pats svarīgākais, viņiem ir demogrāfija. Dabiskā pieauguma un migrācijas apvienojums, kas rada ievērojamas pārmaiņas iedzīvotāju sastāvā, pārredzamā nākotnē var radīt nozīmīgas vairākuma kopienas vismaz dažās Eiropas pilsētās vai pat valstīs.

Taču arī mums ir dažas priekšrocības, no kurām vissvarīgākās ir zināšanas un brīvība. Patiesu, modernu zināšanu valdzinājums sabiedrībā, kura tālākā pagātnē guvusi daudz zinātnisku un akadēmisku sasniegumu, ir acīmredzams. Viņi asi un sāpīgi uztver savu relatīvo atpalicību un labprāt izmanto iespēju to labot.

Ne tik acīmredzams, taču arī spēcīgs ir brīvības valdzinājums. Pagātnē vārds "brīvība" islāma pasaulē netika lietots politiskā nozīmē. Brīvība bija juridisks jēdziens. Cilvēks bija brīvs, ja viņš nebija vergs. Viņi nelietoja brīvību un verdzību kā metaforu, lai raksturotu labu vai sliktu valdību, kā mēs to sen esam darījuši Rietumu pasaulē.

Viņi lietoja terminus "taisnīga" un "netaisnīga", lai raksturotu labu un sliktu valdību. Laba valdība ir taisnīga valdība, kurā tiek stingri ievērots Svētais likums, arī ierobežojumi, ko tas nosaka suverēnai varai. Islāma tradīcija teorētiski, un līdz modernizācijas sākumam lielā mērā arī praktiski, kategoriski noraida despotisku un patvaļīgu valdību. Dzīve taisnīguma apstākļos ir tuvākais tam, ko mēs dēvētu par brīvību.

Taču brīvības ideja Rietumu interpretācijā kļūst aizvien populārāka. Tā kļūst aizvien saprotamāka, labāk novērtēta un vēlamāka. Ilgākā perspektīvā tā varbūt ir mūsu labākā, iespējams, pat vienīgā cerība izdzīvot šajā cīņā, kas vēršas plašumā.u

Šī eseja ir fragmenti no Prinstonas universitātes vēsturnieka Bernarda Lūisa piezīmēm, kurš nesen saņēma Ērvinga Kristola balvu ASV Uzņēmējdarbības institūtā Vašingtonā. Viņa nesen publicēto grāmatu vidū ir Kas misējās? Islāma un modernā laikmeta sadursme Tuvajos Austrumos (What Went Wrong?: The Clash Between Islam and Modernity in the Middle East) (2002); Islāma krīze: Svētais karš un nešķīstais terors (The Crisis of Islam: Holy War and Unholy Terror) (2003) un No Bābeles līdz dragomāniem: Mēģinājums izskaidrot Tuvos Austrumus (From Babel to Dragomans: Interpreting the Middle East) (2004).

Publicēts ar American Enterprise Institute for Public Policy Research, Washington D.C. atļauju.

Publicēšanas datums: Piektdiena, 2007. gada 20. aprīlis.

==========================

Bernads Luiss (Bernard Lewis) ir viens no tipiskajiem ebreju "zinātniekiem", kuri visu dzīvi pavada cenšoties sev un pārējiem apliecināt, ka muslimi nemaz nav cilvēki, un pārējos orientālisma murgus.
Šis ir samērā ietekmīgs onka un ir izskolojis veselu varzu tamlīdzīgu orientālistu, kas Buša huntai kalpoja par ideologiem lai turpinātu aktīvāk nīcināt Tuvos Austrumus.
Visi viņu raksti ir vienādi - muslimi ir tumsoņas, neracionāli, stagnātiski, brīvību ienīstoši, tirānus griboši, neiecietīgi, utt.
Tad nu viņus vajag padarīt ar mūsu absolūtās taisnības vērtībām - rietumnieciskot.
Var palasīt (diezgan nepelnīti pozitīvs wikipēdijas raksts): http://en.wikipedia.org/wiki/Bernard_Lewis

Nez vai ir jēga komentēt šo rakstu, jo tas ir tipisks raksts, kurā ir pateikta savā paštaisnajā interpretācijā kāda vēstures daļa kā objektīvs visu vēsturi parādošs fakts. Gan par karojošajiem muslimiem, it kā vēstures bildē nav ielikami nebūt ne pacifistiskā Eiropa, kurā dominēja faraoniska apspiestība. Murgi arī par to, kas tad īsti notika ar muslimiem, kas Eiropa iekaroja muslimu apdzīvotās zemes. Nebija jau tā, ka Spānijas muslimiem ļāva doties prom, tā situācija bija sarežģītāka, kurā Izabella&Karlos veica visādus šmaukšanas gājienus un galu galā iznāca, muslimi pēkšņi izrādījās, ka ir oficiāli kristieši, kuriem nav tiesību mukt prom. Tad nu vēlāk pa kluso mēģināja mukt prom, bet visumā tika izinkvizītoti. Un Balkānos dzīvoja varen daudz turku, bet Osmāņiem zaudējot terotorijas, miljoniem muslimu kļuva par bēgļiem. Līdzīgi bija arī ar Krimas tatāriem un Kaukāzā, kur muslimu miljoni bēga uz Osmāņu impēriju prom no baismīgā Krievijas jūga.
No tā visa šis puspatiesību stāstītājs saka:
"Dažās Balkānu valstīs palika dažas musulmaņu minoritātes, un nemieri Kosovā un Bosnijā turpinās vēl šobaltdien."
It kā simtiem tūkstošu slāvu muslimu netika apslepkavoti un aizdzīti bēgļos. It kā Kosova - 90% albāņu teritorija netika Serbu kara noziedznieku apspiesta!
"Jūs atcerēsities, ka, beidzoties kristiešu rekonkistas pirmajai fāzei — pēc Spānijas, Portugāles un Sicīlijas atgūšanas — musulmaņiem, kuru līdz tam laikam bija jau ļoti daudz atkarotajās zemēs, tika dota izvēle: pieņemt kristīgo ticību, doties projām vai mirt."
Jau pieminēju, ka nemaz nebija tā, kā tagad atstāstīts, bet gan sarežģītāk un doties projām nebija nemaz iespējas, ja neskaita īsu brīdi pašā sākumā. Bet gribēju atzīmēt, ka parasti Rietumu izdomātajā vēstutē saka par Spānijas muslimiem - "mauri". Kultūrā pat bieži vien zīmēja "maurus" kā āfrikāņus, vai vismaz ļoti izteiktus arābus. Bet lielākā daļa "mauru" bija etniskie ibērieši (~spāņi), kas pieņēmuši Islāmu.

Tāpat ir primitivizēti ālimu viedokļi par atrašanos nemuslimu zemēs, izņemot no tiem svarīgākās abu statusu detaļas.
Doties dzīvot nemuslimu zemēs tikai dēļ ienākumiem patiešām ir aizliegts. Bet mūsdienu situācija ir tāda, ka gandrīz visas muslimu zemes ir Rietumu tieši vai viņu pakalpiņu okupētas un muslims var praktizēt Dieva reliģiju vieglāk pat Rietumos nevis Rietumu atbalstīto tirānu pārvaldītajās muslimu zemēs.
Ja muslims neveic aicināšanu uz Islāmu nemuslimu zemē, tad viņam nav attaisnojama tajā atrasties. Protams, arī ja muslims nevar praktizēt Islāmu noteiktā zemē, tad viņam obligāti ir jāemigrē prom no tās. Pasaule ir pietiekami plaša lai nenomirtu pašapspiestībā.
Un nevar salīdzināt kāda viduslaika ālima viedokli par muslima dzīvošanu nemuslimu eiropiešu zemēs, jo tad bija pilnīgi cita situācija, gan muslimu zemēs, gan nemuslimu.
Tas ebreju āksts nemaz nav pieminējis svarīgāko aspektu lai atrastos nemuslimu zemēs - nemuslimu aicināšana uz Islāmu.
Malaizija, Filipīnu daļa, Indonēzija, AustrumĀfrika un lielākā daļa Rietumāfrikas ir kļuvusi par muslumu apdzīvotām esot nemuslimu zemēm, jo cilvēki pieņēma Islāmu saskarsmē ar muslimu tirgotājiem un citiem, kas sludināja Islāmu. Muslimi nekad nebija iekarojoši šīs zemes, tāpēc nebija šāda ticības sludināšanai atvieglojoša apstākļa. Vēl jo vairāk. Indonēzija tika pievērsta Islāmam laikā, kad tā piederēja holandiešiem un citiem eiropas spēkiem. Malaizijā Islāma pieņemšana notika ātrāk pirms tā kļuva par koloniju, bet Filipīnās muslimi tika lielākoties spāņu iznīcināti un palikuši lielākoties dienvidos kā minoritāte. (Manila ir muslimu dibināta pilsēta.)

Vakar izlasīju to rakstu, negribās vēlreiz lasīt to puspatiesību murgu, kurš radīts lai maldinātu publiku par vēsturi, tagadni un dēmonizētu muslimus kā kādu mistisku puscilvēku sugu. Tāpēc nekomentēšu.
Ļoti savdabīgi tas ebrejs raksta - paņem kaut kādu daļu patiesības ārpus konteksta, kaut ko noklusē, sagroza un sarecēnis gatavs...
Kārtējie murgi, kurus raksta kāds onka, kurš runā par savu realitātes greizo uztveri kā patiesību. "Muslimi ir tādi un tādi, bet mēs un apgaismība - super un super!"



Multikulturālisma dīvainā nāve
Īens Buruma, politikas un kultūras komentētājs, grāmatas Slepkavība Amsterdamā autors

Ideoloģija, kas apgalvo, ka dažādu kultūru cilvēkiem vienā valstī jādzīvo atsevišķās kopienās, nav jāinteresējas citam par citu un nav jākritizē vienam otru, ir gan nepareiza, gan nelietojama. Protams, ka apdomīgākie multikulturālisma aizstāvji nekad neuzskatīja, ka kultūras kopienas varētu aizstāt vai tām būtu jāaizstāj politiskās kopienas. Viņi uzskatīja, ka tikmēr, kamēr visi ievēro likumus, pilsoņiem nav nepieciešama vienota vērtību hierarhija.

Multikulturālisma ideāls pašu mājās kā atbalss sasaucās ar ideoloģiju par kultūras relatīvismu ārvalstīs, it īpaši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tas paslepus izvērtās morālā rasisma formā, kas apgalvoja, ka baltie eiropieši esot pelnījuši liberālo demokrātiju, bet citu kultūru cilvēkiem uz to esot jāpagaida. Āfrikas diktatori varēja darīt briesmu lietas, taču daudzi eiropiešu intelektuāļi viņus tomēr nekritizēja, jo kritika netieši nozīmēja kultūras augstprātību.

Nīderlandi, kurā es esmu dzimis, debates par multikulturālismu varbūt ir sašķēlušas vairāk nekā jebkuru citu valsti. Kinorežisora Teo van Goga nogalināšana pirms divarpus gadiem, kurā vainojams islāmistu slepkava, izraisījusi mokošas debates par valsts dziļi iesakņojušos tolerances kultūru un vieglo pieejamību patvēruma meklētājiem.

Ilgi pirms musulmaņu viesstrādnieku ierašanās sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Nīderlandes sabiedrība jau bija savā ziņā "multikulturāla", jo bija organizēta protestantu, katoļu, liberāļu un sociālistu "pīlāros", kuriem katram bija savas skolas, slimnīcas, TV stacijas, laikraksti un politiskās partijas. Kad viesstrādnieki no Marokas un Turcijas kļuva par de facto imigrantiem, daži sāka aizstāvēt vēl viena — musulmaņu pīlāra radīšanu.

Taču brīdī, kad multikulturālisma aizstāvji izteica šo priekšlikumu, Nīderlandes sabiedrībā norisinājās dramatiska pāreja. Nostiprinoties sekularizācijai, tradicionālie pīlāri bija sākuši brukt.

Vēl vairāk, nikni uzbrukt musulmaņiem sāka cilvēki, kuri, auguši dziļi reliģiozās ģimenēs, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bija pārvērtušies par kreisiem radikāļiem. No antikoloniālistiem un antirasistiem — multikulturālisma aizstāvjiem —, kā viņi paši sevi dēvēja, viņi bija kļuvuši par kaismīgiem tā dēvēto apgaismības vērtību aizsargātājiem pret musulmaņu ortodoksiju. Šie cilvēki baidījās no reliģijas atgriešanās; no tā, ka protestantu un katoļu despotismu, kuru viņi bija iepazinuši uz savas ādas, varētu aizstāt tikpat despotiski musulmaņu uzvedības kodeksi.

Taču viņu novēršanās no multikulturālisma nav tas, kas nepieļāva "islāmiskā" pīlāra izveidošanos Nīderlandes sabiedrībā. Galvenā problēma ar šo ideju bija tā, ka cilvēki no Turcijas, Marokas un arābu valstīm, daži dziļi reliģiozi, citi visai laicīgi noskaņoti un visi manāmi naidīgi cits pret citu, nekad nebūtu spējuši vienoties, no kā būtu jāsastāv šādam pīlāram.

Jebkurā gadījumā tagad ir par vēlu radīt šādu pīlāru. Tā kā iepriekšējie pīlāri ir sagruvuši, jauna pīlāra rašanās radītu situāciju, kurā aizvien integrētākais vairākums risinātu sarunas ar mazākumu, tādējādi veicinot tā izolāciju.

Vai tas eiropiešiem patīk vai nepatīk, musulmaņi ir daļa no Eiropas. Daudzi neatteiksies no savas reliģijas, tāpēc eiropiešiem jāmācās sadzīvot ar viņiem un ar islāmu. Saprotams, tas būtu vieglāk, ja musulmaņi sāktu uzskatīt, ka sistēma darbojas arī viņu labā. Liberālā demokrātija un islāms ir samierināmi. Indonēzijas pašreizējā politiskā pāreja no diktatūras uz demokrātiju, kaut arī to nevar dēvēt par neapšaubāmu panākumu, liecina, ka tas ir sasniedzams.

Pat ja visi Eiropas musulmaņi būtu islāmisti, kas ir tālu no patiesības, viņi nespētu apdraudēt kontinenta suverenitāti, nedz arī tā likumus un apgaismības vērtības. Protams, ir grupas, kuras islāmisms uzrunā. Eiropā dzimušie imigrantu bērni jūt, ka viņi netiek pilnībā pieņemti valstī, kurā ir uzauguši, taču vienlaikus viņi nejūt arī nekādas īpašas saites ar savu vecāku dzimteni. Islāmisms viņiem piedāvā ne tikai atbildi uz jautājumu, kāpēc viņu dzīvesveids viņus nedara laimīgus, bet sniedz arī savas vērtības sajūtu un mērķi, kura dēļ ir vērts mirt.

Galu galā vienīgais, kas patiešām var sagraut Eiropas vērtības, ir Eiropas reakcija uz savu nemusulmaņu vairākumu. Bailēs no islāma un imigrantiem var tikt pieņemti neliberāli likumi. Dogmatiski aizsargādami apgaismības vērtības, paši eiropieši būs tie, kuri tās graus.

Ar mūsu likumiem, kas aizliedz kūdīt uz vardarbību un apvainot cilvēkus viņu reliģiskās pārliecības dēļ, pilnīgi pietiek. Tālāki runas brīvības ierobežojumi, piemēram, likumi pret zaimošanu vai tie, kuri paredz sodu par holokausta noliegšanu, jau iet pāri mēram.

Taču tas nenozīmē, ka mums nebūtu rūpīgi jāapsver savi vārdi. Mums uzmanīgi jāatšķir dažādie islāma veidi un nav jājauc vardarbīgās revolucionārās kustības ar vienkārši reliģisko ortodoksiju. Apvainot musulmaņus tikai viņu ticības dēļ ir muļķīgi un neproduktīvi, tāpat kā aizvien populārākais uzskats, ka mums plaši jāsludina "mūsu kultūras" pārākums. Jo šāds dogmatisms grauj skepticismu, šaubas par visiem, arī par savu paša viedokli, kas bija un ir apgaismības galvenā iezīme.

Nelaime ir tā, ka mūsu dienās apgaismības vērtības dažreiz tiek ļoti dogmatiski lietotas pret musulmaņiem. Tās patiesībā kļuvušas par nacionālisma formu — "mūsu vērtības" tiek pretstatītas "viņu vērtībām". Apgaismības vērtības jāaizstāv tāpēc, ka tās balstās uz labām idejām, nevis tāpēc, ka tās ir "mūsu kultūra". Šādi jaukt kultūru un politiku nozīmē iekrist tajās pašās lamatās, kurās iekrituši multikulturālisti.

Tam ir nopietnas sekas. Ja mēs radīsim Eiropas musulmaņos pietiekamu antagonismu, mēs piespiedīsim vēl vairāk cilvēku pievienoties islāmistu revolūcijai. Mums jādara viss iespējamais, lai mudinātu Eiropas musulmaņus asimilēties Eiropas sabiedrībās. Tā ir mūsu vienīgā cerība.

Project Syndicate sadarbībā ar Polijas laikrakstu Dziennik

Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2007. gada 21. maijs.
10.11.2004
угрозы и спецслужбы
«Латвия может проспать свою «Аль-Каеду»

«ЧАС» (Рига)

Марина МИХАЙЛОВА, Виктор МАРАХОВСКИЙ

Мусульман в Латвию все равно придется пустить. Главное — пустить правильных.

Европейцы-исламисты уже начали убивать неверных сограждан.

Спецслужбы ЛР заняты русскими школьниками. Но знают ли они арабский?

Сегодня на комиссии Сейма по европейским делам будет выступать и. о. министра иностранных дел Артис Пабрикс. Тема его доклада — Турция. Вернее, позиция Латвии по вопросу вступления этой страны в Евросоюз. О том, чем нам грозит (и чем, наоборот, может помочь) приход турок в Европу, «Час» порассуждал с членом комиссии, депутатом Сейма от ЗаПЧЕЛ Николаем Кабановым. А заодно — о том, насколько готовы к «исламским неожиданностям» наши спецслужбы.

Турки лучше, чем африканцы

- Несмотря на то, что во время визита министра иностранных дел Турции в Латвию г-н Пабрикс заявил, что мы выступаем за скорейшее принятие этой страны в ЕС, на самом деле далеко не все европарламентарии Латвии горят таким желанием. Если Татьяна Жданок сугубо «за», то Валдис Домбровскис и Гирт Валдис Кристовскис такого энтузиазма не выказывают... А на мой личный взгляд, Турция, вступив в Евросоюз, как раз может стать вытеснителем этого радикального исламизма, который сейчас захлестывает Европу.

Итак, попробуем разобраться, чем же хороша Турция. Во-первых, это наиболее «европеизированная» страна из всего мусульманского мира. Во-вторых, Турция традиционно связана с ЛР — вряд ли найдется еще страна, где бы жители Латвии бывали так часто. Наконец, Турция борется на Среднем и Ближнем Востоке с исламским фундаментализмом, часто даже в сотрудничестве с израильскими спецслужбами.

- Надо понимать, что Турция — это одни мусульмане, Ирак — другие, Алжир — третьи. Нашему МИДу необходимо в кратчайшие сроки составить реестр стран, с которыми Латвия должна иметь жесточайший визовый режим. Думаю, что прежде всего это страны Аравийского полуострова — все, начиная с Саудовской Аравии, Йемена, и некоторые страны Северной Африки — Алжир, к примеру.

А вот с такими странами, как Турция, я вижу возможность сотрудничества. И их цивилизационная принадлежность к исламу купируется тем, что они — не арабы.

«Латвия проспит свою Аль-Каеду»?

Между тем Латвия реально пропускает угрозу создания радикальных исламистских группировок внутри страны, игнорируя ее и не желая видеть.

- Латвия абсолютно не готова к проблеме религиозного фанатизма и экстремизма на своей почве. Паника вокруг закрытия посольства Норвегии, несмотря на ее определенную наигранность, показывает: все союзники США, даже третьестепенные, имеют сильного врага, который взрывает не задумываясь. И о котором у нас толком никто ничего не знает.

Хотя проблема — вот уже, рядом с нами. На меня лично большое впечатление произвело недавнее убийство кинорежиссера Ван Гога в Голландии (автора фильма «Покорность» о притеснении женщины в мусульманской семье. — Авт. ). Это убийство в чем-то ритуальное. Они, исламские экстремисты, показали, что на нашей христианской, европейской земле будут устраивать те порядки, которые им нравятся. Меня совершенно не устраивает такая позиция. Я за толерантность, но когда человек, высказавший свое мнение по проблеме женщин Востока, облаченных в чадру, просто уничтожается — такое нужно карать в зародыше.

Соответственно и Латвия должна быть готова к отражению этих угроз адекватными методами. Ведь растущая исламская община — это наша реальность, которую признают все, неизбежное завтра.

Чем это нам грозит? Помимо конфликтов «демократические европейцы — радикальные исламисты» серьезная опасность подстерегает местную еврейскую общину. На Ближнем Востоке из любого контакта евреев и мусульман, где бы они ни находились, стараются сделать потенциальный источник кровопролития.

Пока в Риге жили ассимилированные советские евреи и такие же мусульмане — все было тихо. Они, и это максимум, могли задевать друг друга на бытовом уровне.

- А когда идет такой накал страстей, как сегодня, я не поручусь за сохранность Рижской синагоги здесь лет через пять.

Причем будут ей угрожать уже не скинхеды со спреями. Главными антисемитами — как во всей Европе — у нас станут арабские ваххабиты...

- И вот тут я считаю, что наши абсолютно недальновидные национальные политики пропускают угрозу создания в Латвии в ближайшие 5-7 лет сети радикального ислама ваххабистского толка.

И что у нас есть против них

Учтем: в Латвии имеется целых пять спецслужб — БЗС, полиция безопасности, служба охраны президента и Сейма, служба военной контрразведки, служба военного следствия, наконец. (И еще шестая — служба охраны Банка Латвии.) Что они могут сделать — и что делают — в отношении угрозы исламского фундаментализма?

- На государственные спецслужбы тратятся средства, сопоставимые с теми, что идут на боевые подразделения минобороны. Это хорошие организации, с которыми можно работать. Но мы не знаем, чем они заняты. Эта область госбюджета очень смутно администрируется, потому что она вся засекречена. Трудно сказать, что там, под миллионами, которые заряжены в их финансирование.

Ибо если считать критерием результат, то получается, что спецслужбы привыкли ловить русских школьников. Или мурыжить Юрия Петропавловского с получением гражданства...

- В этой связи хочу сказать, что у нас в Латвии есть значительно большие проблемы, на которые нужно ориентировать эти уважаемые организации. Я хотел бы задать им несколько вопросов: кто у нас в Латвии знает, сколько в стране кружков по изучению ислама? Какого толка ислама они придерживаются? Сколько в рядах служб безопасности работников, знающих арабский язык? Сколько сотрудников ведет аналитическую работу?

Учтем: подготовить человека к работе в исламистской среде — это 5-7 лет. За это время экстремистские структуры в Латвии успеют развернуться. Особенно если учесть, что в Латвии живет несколько тысяч людей с мусульманскими корнями. И хотя их родители были ассимилированными советскими людьми, сами они вполне могут подпасть под влияние исламских групп радикального толка и стать в будущем авангардом террористического движения.

Пусть даже немногие — но разве Латвии много надо?

- В принципе, хватит и десятка реальных террористов, чтобы полностью поставить Латвию на уши. — полагает депутат. — Это не Испания, не Италия, не Франция, здесь все очень хрупко. Поэтому я считаю, что необходимо было бы сейчас правительству, Сейму выйти на диалог с бывшими работниками КГБ, которые работали в странах Востока. Я знаю лично в Латвии человека, который был резидентом первого главного управления в Марокко. Знаю человека, который некоторое время работал в Афганистане. Этим людям нужно дать гражданство и пригласить экспертами.
Liberālisma robežas
Alans Volfs, Bostonas koledžas politikas zinātnes profesors

Ja ir runa par to, vai un kā regulēt ekonomiku, Rietumu sabiedrībām ir liberālo teoriju vēsture, uz kā balstīties. Taču, kad lieta nonāk līdz imigrācijai, liberālajās tradīcijās ir maz kā tāda, kam varētu pievērsties. Tādējādi gan Eiropā, gan ASV debatēs par imigrāciju lielākoties dominē neliberālas balsis, un visneatlaidīgākās no tām pieder politiķiem, kuri sola aizsargāt dzimtenes kultūras integritāti no iedomātās svešinieku deģenerējošās ietekmes.

Ksenofobija ir neliberāla reakcija uz imigrāciju no labējā spārna, bet multikulturālisms lielā mērā ir tas pats no kreisajiem. Daudzi multikulturālisma teorētiķi, kaut arī viņi aicina būt atvērtiem pret imigrantiem, nemudina imigrantus būt atvērtiem pret savu jauno mītnes zemi. Viņuprāt, jaunatnācējiem, kuri dzīvo viņu dzīvesveidam naidīgā vidē, jāsaglabā līdzi atnestie kultūras ieradumi, pat ja daži no tiem — piemēram, izkārtotas laulības, dzimumu segregācija, reliģiskā indoktrinācija — ir pretrunā ar liberālajiem principiem. Daudzu multikulturālistu morālajā grāmatvedībā grupas izdzīvošana tiek uzskatīta par svarīgāku nekā indivīda tiesības.

Viens veids, kā saglabāt uzticību atvērtībai, risinot strīdīgo jautājumu par nacionālajām robežām, ir atzīt, ka kosmopolītisms ir divvirzienu iela. Imanuels Kants mums māca, ka apstākļi, kādos mēs nokļūstam, vienmēr jāvērtē salīdzinājumā ar apstākļiem, kādos, ja liktenis būtu lēmis, mēs būtu varējuši nokļūt.

No šāda viedokļa raugoties, nav godīgi, ka kādam, kuram iznācis piedzimt ASV, ir izredzes dzīvot ilgāk un labāk nekā tam, kurš piedzimis Kenijā. Tas nenozīmē, ka ASV jāatver savas robežas ikvienam no Kenijas. Taču tas nozīmē, ka ņujorkietim jāatzīst, ka jebkādas priekšrocības, kādas viņam varētu būt salīdzinājumā ar nairobieti, devis nejaušais dzimšanas fakts, nevis nopelni. No Kanta kosmopolītisma viedokļa, vismazākais, ko amerikānis var darīt, ir labvēlīgi raudzīties uz noteikta apjoma imigrāciju no Āfrikas.

Taču kosmopolītisma pieņemšana arī nozīmē, ka, ja reiz sabiedrība uzņem jaunus locekļus, šo locekļu pienākums ir būt atvērtiem pret savu jauno sabiedrību. Mulrikulturālisti nelabprāt pieņem šo kosmopolītiskā darījuma daļu, taču liberāļiem tā jāpieņem.

Var saprast, kāpēc imigranti, dzīvojot valstī, kuru viņi varētu uztvert kā naidīgu, izvēlas noslēgties, un dažas mītnes zemes — piemēram, Francija — varbūt pārāk steidzas, pieprasot, lai viņi pieņem jauno dzīvesveidu. Taču mēģinājums dzīvot noslēgti atvērtā sabiedrībā ir lemts neveiksmei un nav nekas tāds, kas liberālai sabiedrībai būtu jāveicina.

Pamācošs kosmopolītiskā darījuma piemērs bija vērojams 2006.gadā, kad Lielbritānijas bijušais ārlietu ministrs Džeks Strovs izvirzīja jautājumu par nidžābu jeb galvassegu, kas pilnībā apsedz galvu un ko valkāja dažas musulmaņu sievietes. Strovs aizstāvēja sieviešu tiesības valkāt mazāk uzkrītošas galvassegas; tomēr viņš arī norādīja — kaut kas nav pareizi, ja, sarunājoties ar citu personu, cilvēki nevar skatīties viens otram sejā.

Strovs teica, ka nidžāba valkāšana ir lēmums noslēgties no visiem, kuri ir jums apkārt. Tas nebija ksenofobisks apgalvojums, ka musulmaņiem nav vietas Lielbritānijā, nedz arī multikulturālistisks apgalvojums, ka musulmaņiem jāļauj valkāt jebkuru apģērbu, kas, viņuprāt, vislabāk izsaka viņu kultūras un reliģisko uztveri. Tāpat viņš neprasīja, lai imigranti pilnībā pārņemtu britu paradumus. Tā vietā ar rūpīgi izraudzīta piemēra palīdzību Strovs ilustrēja, ko nozīmē būt atvērtam pret citiem, vienlaikus sagaidot atvērtību arī no viņiem.

Daži iebilda, ka, iesakot musulmaņu sievietēm, kas viņām būtu jāvalkā, Strovs esot iejaucies reliģijas brīvībā. Liberālās vērtības patiesībā dažreiz ir pretrunā cita citai. Piemēram, islāms vēsturiski atļāva noteiktas poligāmijas formas, taču nevienai liberālai sabiedrībai nav pienākuma paplašināt reliģisko brīvību tā, lai grautu uzticību dzimumu vienlīdzībai.

Laimīgā kārtā Strova piemērs neizvirza tik asu dilemmu. Kā viņš norādīja, Korāns nepieprasa valkāt nidžābu, un tā ir kultūras diktēta izvēle, nevis reliģisks pienākums. Tikmēr, kamēr musulmaņu sievietēm ir pieejami citi veidi, kā apsegt galvu, ar piekrišanu nevalkāt nidžābu viņas apliecina savu piederību liberālai sabiedrībai, minimāli atkāpjoties no savām reliģiskajām saistībām.

Liberāļiem jautājums nekad nav par to, vai robežām jābūt pilnīgi atvērtām; visiem atvērtai sabiedrībai nebūtu nekādu tiesību, kuras būtu vērts aizstāvēt, turpretim visiem slēgtai sabiedrībai nebūtu nekādu tiesību, kurām būtu vērts pielīdzināties. Ja kāds meklē abstraktu principu, kuram sekot imigrācijas jautājumā, liberālisms to nevar sniegt.

Taču liberāla sabiedrība labprātāk laidīs cilvēkus iekšā un kā izņēmumus noteiks apstākļus, kādos viņi paturami ārā, nevis turēs cilvēkus ārā un kā izņēmumus noteiks apstākļus, kad viņi laižami iekšā. Liberāla sabiedrība arī raudzīsies uz pasauli kā pilnu ar potenciālu, kas, kaut gan apdraud dzīvesveidus, kuri tiek uzskatīti kā paši par sevi saprotami, piespiež cilvēkus piemēroties jauniem izaicinājumiem, nevis mēģināt aizsargāties pret svešo un nezināmo.

Visbeidzot, liberālai sabiedrībai galvenais nebūs tas, ko mēs varam piedāvāt imigrantiem, bet gan — ko viņi var piedāvāt mums. Atvērtību kā mērķi, ko netieši apliecina imigrācija, ir vērts saglabāt, it īpaši ja visām pusēm ir pieņemamas tās prasības un solījumi.

Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate

Publicēšanas datums: Otrdiena, 2007. gada 14. augusts.

=================
Rekur cilvēki ne tikai nekompetenti un vienlaikus Islāma eksperti, bet arī ar kādu elku līdztekus Dievam: "liberālisms".

Šis man patika:
viņas apliecina savu piederību liberālai sabiedrībai,
(Ašhadu ...) :-))))))


Mani ieintreģēja vārds "nidžābs".
Varbūt es arī nekompetents, bet tik tālu, ka Kurānā nav prasīts "nidžābs" - tas man liekas droši. Tas, ka tur nekas nav teikts khimāru un džildžābu - tas gan man liekas bija krietni citādi...

Pieļauju trīs iespējas par neredzēta vārda "nidžābs" izcelsmi:

1) domāts ir "nikābs".
2) domāts ir "hidžābs".
3) Varbūt britu prese vai kaut kur citur kulturāli ir izveidots šo vārdu apvienojums - "ni(kābs)"+"(hi)džābs"="nidžābs".

Bet nebrīnīšos, ja Dienā sēž tās onka, kurš redz "niqāb" un atmiņās šim aust kaut kas par "dž" un šis izveido "nidžābs".
Tas onka no Dienas droši vien ir dzirdējis par hidžābu (hijab),bet te šim pēkšņi uzrodas jauns jēdziens saistībā ar muslimiem :) - niqab (nikābs) - ko iesākt? Priekš kam lieki tērēt laiku ar gūgli, labāk salikt kopā svešos puzles gabaliņus: hijab+niqab=nidžābs. :)) :)) :))
Turcijas prezidents — bijušais islāmists
Laine Aizupe

Sekulāristi un armija pauž bažas par Abdullas Gila ietekmi uz modernās Turcijas tēlu

Modernās Turcijas vēsturē pirmo reizi par galvenokārt musulmaņu apdzīvotās, taču sekulārās valsts augstāko amatpersonu ievēlēts bijušais islāmists. Līdzšinējais Turcijas ārlietu ministrs Abdulla Gils otrdien uzvarēja prezidenta vēlēšanu trešajā kārtā. "Abdulla Gils trešajā kārtā ieguvis pārliecinošu balsu vairākumu un ar 339 balsīm ievēlēts par Turcijas 11.prezidentu," Reuters citē parlamenta spīkeri Koksalu Toptanu.

Šāds vēlēšanu iznākums jau tika prognozēts, jo A.Gils pārstāv valdošo Taisnīguma un attīstības partiju (AKP), kas kontrolē 340 no 550 likumdevēju vietām. Atšķirībā no abām pirmajām prezidenta vēlēšanu kārtām, lai uzvarētu izšķirošajā balsojumā, A.Gilam bija nepieciešams iegūt tikai vienkāršu balsu vairākumu.

Sekulāristu bažas

Lai gan A.Gils ir pierādījis sevi kā veiksmīgu diplomātu un vairākkārt norādījis, ka stingri ievēro un ciena valsts sekulārās tradīcijas, tas nav pārliecinājis skeptiķus. Kā uzskatāms piemērs A.Gila reliģiozitātei tiek minēts tas, ka viņa sieva nēsā tradicionālo musulmaņu sieviešu galvassegu. Skeptiķi norāda, ka valsts pirmā lēdija musulmaņu lakatā ir provokatīvs Turcijas kā islāmiskas valsts simbols. Sekulāristu vidū pastāv arī bažas, ka A.Gils varētu palīdzēt AKP, kas kontrolē parlamentu un svarīgākos amatus valstī, mazināt valsts un reliģijas nošķīrumu.

Jaunievēlētais prezidents šos pārmetumus noraida. Sievas galvassega ir viņas brīvības, nevis apspiestības simbols, viņš uzsver. Šā iemesla dēļ reliģiskie turki A.Gilā saredz cerību brīvāk nodoties reliģiskiem rituāliem un cer uz diskriminācijas samazināšanos. Aizliegums nēsāt reliģisko galvassegu daudzas ticīgas sievietes attur no mācībām universitātē. Savukārt daudzi valsts institūcijās strādājoši vīrieši neprecas, jo baidās, ka viņus vērtēs pēc tā, vai sieva nēsās galvas apsegu.

Pieredzējis diplomāts

A.Gils ir labi ieredzēts rietumvalstīs kā pieredzējis diplomāts, kuram bija loma Turcijas iestāšanās sarunu sākšanai Eiropas Savienībā 2005.gadā. Viņš apgalvo, ka ir visu turku līderis un viņa islāmiskā pagātne neietekmēs valsts sekulāro tradīciju. Tas gan nepārliecina ietekmīgo Turcijas militāro eliti, kas pēdējās četrās desmitgadēs gāzusi četras valdības.

A.Gila iepriekšējais mēģinājums ieņemt valsts galvas posteni Turcijā izraisīja politisko krīzi. Tolaik ģenerāļi nāca klajā ar brīdinājumu, ka ir gatavi darīt visu, lai aizstāvētu valsts sekulārās tradīcijas. Armijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jasars Bujukanits arī dienu pirms A.Gila ievēlēšanas pavēstīja, ka "ļaunuma centri" cenšas vājināt sekulāro republiku. "Diemžēl ik dienu dažādos veidos tiek īstenoti slepeni plāni, lai likvidētu modernos ieguvumus un iznīcinātu Turcijas republikas sekulāro un demokrātisko iekārtu," Reuters citē J.Bujukanitu.

Daudzi politikas eksperti uzskata, ka A.Gils, kurš 1999.gadā nošķīrās no Islāmistu partijas, neriskēs ar prezidenta amatu un centīsies izvairīties no konfrontācijas ar sekulāristiem. "No Gila kā prezidenta mēs nesagaidīsim radikālus soļus. Viņa oponenti, kas no tā baidās, būs pārsteigti, un atbalstītāji, kas uz to cer, būs vīlušies", uzskata akadēmiķis Cengizs Candars.

***

Abdulla Gils

Studējis Turcijā un Lielbritānijā

Studiju gados pievienojies islāmiski nacionālistiskajai studentu apvienībai

2002.—2003.gadā bija Turcijas premjers

Vadīja sarunas par Turcijas iestāšanos ES

1980.gadā apprecēja savu 15 gadu veco māsīcu, kuras reliģiozitāte tagad izsauc sekulārās elites protestus

72,6% turku neiebilst, ka prezidenta sieva nēsā tradicionālo galvassegu

Avoti: Reuters, BBC

Publicēšanas datums: TreĒdiena, 2007. gada 29. augusts.

------------------------
Tipisks Dievu noliedošo meļu tirānijas piemērs.
Un Rietumi kā vienmēr meļi un liekuļi - Turcijas gadījumā viņiem neticīgo un armijas tirānija ir laba, ja vien pie varas nav ievēlēts muslims.

Bet visvairāk man riebjas tā dezinformācija: "tradicionālais" muslimas galvaslakats.
Tas nav tradicionālais, bet gan obligātais.
Viegli islamafobisks BLĀ BLĀ
Nils Jansons: Vai Turcijai izdosies savienot islāmu ar demokrātiju?
http://www.delfi.lv/news/comment/comment...d=18835188
Nils Jansons, politikas zinātnes maģistrs
31. augusts 2007 04:59 Nosūtīt
Ziņojums redaktoram
Lasīt komentārus (51)
Izdrukai

"Ļaunuma centri" apdraud sekulārās Turcijas pašus pamatus, pirmdien, 27. augustā paziņoja Turcijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jasars Bujukanits. Dienu vēlāk ģenerāļa minētā "ļaunuma centra" – mēreno islāmistu Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) kandidāts Abdulla Gils kļuva par vienpadsmito Turcijas prezidentu.

Pirms desmit gadiem, 1997.gada 28.februārī Turcijas armija veica savu ceturto valsts apvērsumu un, Ankaras ielās izvedot tankus, piespieda atkāpties radikālā islāmista Nekmetina Erbakana valdību, kurā valsts ministrs bija arī jaunais politiķis Abdulla Gils. Neskatoties uz armijas asajiem paziņojumiem, šoreiz tanki Ankaras ielās diezin vai izbrauks. Šo desmit gadu laikā ir mainījusies ne tikai Turcija, bet arī Gils un pārējie mērenie islāmisti.

Lakata faktors

Ja raugās no armijas kā Kemala Mustafas Ataturka radītās sekulārās Turcijas garanta redzes viedokļa, tad Abdullas Gila iekārtošanās prezidenta pilī patiešām ir nopietns zaudējums. Neskatoties uz visu pretestību un ārkārtas vēlēšanām, AKP mērenajiem islāmistiem nu ir gan premjerministra, gan parlamenta spīkera, gan arī prezidenta amati. Ietekmīgā kemalistu elite turpina brīdināt par AKP azotē paslēpto slepeno islamizācijas programmu.

Par brīdinājumu simbolu kļuvis tradicionālais musulmaņu sieviešu lakats ap Gila sievas galvu. Turcijas likumdošana aizliedz sievietēm ar šādu galvassegu atrasties valsts un mācību iestādēs. Šā iemesla dēļ Gila dzīvesbiedre neapmeklēja vīra inaugurācijas ceremoniju, bet, piemēram, AKP līdera un Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana meitas mācās ASV.

Iepriekšējā prezidenta laikā tradicionālo galvassegu nēsājošām sievietēm bija slēgta arī prezidenta pils Čemkaija kalnā Ankarā. Gila sieva nu meklē juridiskus un tīri praktiskus kompromisus, lai tomēr pavadītu savu vīru prezidenta oficiālo pienākumu pildīšanā. Tostarp viņa lūgusi Vīnē dzīvojošajam turku dizaineram Atilam Kotuglu radīt visiem pieņemamas galvassegas skices.

Tomēr musulmaņu sieviešu lakata simboliskā nozīme ir daudz būtiskāka par praktisko. Gils atkārtoti uzsvēris, ka tās ir viņa sievas konstitucionālās tiesības nēsāt lakatu kā ticību apliecinošu zīmi. Savukārt kemalistu acīs tas ir tikai kārtējais apstiprinājums, ka Gils nav atteicies no saviem jaunības dienu radikālā islāmista ideāliem un AKP savās rokās koncentrējot visu varas vertikāli, tā agri vai vēlu sāks Turcijas islamizācijas politiku.

Radikālais kemalistu laikraksts "Cumhuriyet" savā ievadrakstā citē 1998.gada intervijā teiktos Gila vārdus, ka musulmaņu sieviešu lakatu aizliegums ir netolerances paraugs. (Starp citu, lieta par šo aizliegumu patlaban atrodas Eiropas Cilvēktiesību tiesā) "Ir noticis civils valsts apvērsums", pesimistiski konstatē laikraksts un brīdina par Irānas parauga iekārtas izveidošanos.

Islāmistu transformācija

Aplūkojot citus internetā pieejamos turku laikrakstu ievadrakstu tulkojumus (http://www.courrierinternational.com, www.newstime7.com), redzams, ka ne visur Gila ievēlēšana uztverta tik dramatiski. Līdz ar jaunā prezidenta stāšanos amatā Turcija nonākusi jaunā demokrātijas attīstības posmā un tagad viss būs atkarīgs no reformēto islāmistu spējas palikt uzticīgiem sekulāras valsts principiem, aptuveni tāda ir laikrakstu ievadrakstu kopējā doma. Ar vienīgo atšķirību – konservatīvais laikraksts "Zaman" ir jau par to pārliecināts, bet liberālais "Vatan" vēl tikai pauž cerību, ka mērenajiem islāmistiem tas izdosies.

Grūti noliegt, ka mēreno islāmistu atrašanās Turcijas varas elitē ir turku tautas griba un tas noticis pilnīgi demokrātiskā ceļā. Gils kļuvis tikai par trešo no vienpadsmit Turcijas prezidentiem, kuri amatā stājušies nevis apvērsuma, bet gan parlamenta balsojuma ceļā. Savukārt AKP saņemtais 47% vēlētāju atbalsts neatstāj šaubas par pārliecinošu tautas mandātu Erdogana jaunajai valdībai. Līdz ar to var teikt, ka AKP izvirzītajam Gilam ir gandrīz puses vēlētāju atbalsts.

Ir vairāki iemesli kādēļ mēreno islāmistu partija, kas pie varas atrodas jau kopš 2002.gada, ārkārtas vēlēšanās atkal saņēma tik lielu atbalstu. To noteica gan AKP spēcīgā partijas struktūra un vēlēšanu kampaņa, gan opozīcijas partiju relatīvais organizatoriskais vājums un armijas uzstājīgās norādes nebalsot par mērenajiem islāmistiem.

Tomēr visvairāk Erdogana valdības sekmīgā politika, it īpaši ekonomikas jomā. Pat neskatoties uz samērā augsto inflāciju un tekošā konta deficītu, valsts ekonomika joprojām piedzīvo strauju izaugsmi un IKP pieaugums stabili pārsniedz piecus procentus.

Ārvalstu investīciju un valdības reformu politikas rezultātā turīgs sabiedrības vidusslānis rodas ne tikai kosmopolītiskajā Stambulā un Izmirā, vai tūristu iecienītajā Vidusjūras piekrastē, bet arī līdz šim tradicionāli nabadzīgajā valsts vidienē. Jau kopš AKP dibināšanas realizētā ekonomiski liberālā, bet morāles jautājumos konservatīvā politika radusi daudz piekritēju. Savukārt mazāk turīgajiem turku sabiedrības pārstāvjiem simpātiski ir Erdogana valdības veiktie sociālās politikas uzlabojumi.

Galu galā nesen veiktās socioloģiskās aptaujas rāda, ka vairāk nekā 70 % aptaujāto savu izvēli vēlēšanās izdarījuši primāri vadoties no ekonomiskiem apsvērumiem. Gandrīz tikpat aptaujāto, starp citu, arī atzinuši, ka viņi nesaskata neko sliktu Gila kundzes tradicionālajā lakatā.

Islāma demokrāti – šādu apzīmējumu pēdējā laikā nereti pasaules prese velta Gilam un Erdoganam. Šie politiķi nogājuši patiešām ievērojamu evolūcijas ceļu – no radikāliem islāmistiem, kuri iestājas par musulmaņu kalifāta atjaunošanu līdz Eiropā cienītiem diplomātiem, kuri risina sarunas par Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Šobrīd pieejamā informācija neļauj spriest, vai AKP ir kāda slēptā Turcijas islamizācijas programma, kā to paģēr kemalistu opozīcija. Abdulla Gils vairākkārt apliecinājis savu uzticību Ataturka sekulārajam mantojumam. Visai reālas ir atsevišķas sadursmes, piemēram, par tā paša musulmaņu sieviešu lakata nēsāšanas aizlieguma atcelšanu. Tomēr valsts radikālas izmaiņas kursa ir maz ticamas. Jebkurā gadījumā militāristi uzmanīgi vēros katru valdības un prezidenta kustību un būs gatavi iejaukties.

Tieši šī armijas demokrātijas un sekulārisma "audzinātājas" loma padara Turciju tik unikālu pārējo musulmaņu valstu vidū. Tādēļ apšaubāma ir atsevišķu rietumu komentētāju vēlme Turcijas piemēru viegli pārnest uz citām musulmaņu valstīm. Vairāk nekā astoņdesmit gadu veiktais "audzināšanas" darbs nu radījis situāciju, kad mēreno islāmistu partijai ir visas iespējas savienot islāmu ar demokrātiju un radīt sabiedrību, kur sievietes netiek sodītas par lakata nēsāšanu sabiedriskās ēkās, bet kur šis pats lakats arī nevienai netiek uzspiests ar varu.
Vēl viens piemērs, kā "etņičeskijs musuļmaņins" ir patiesībā "kufričeskijs musuļmaņins". Viņš ne tikai ir nejēga par Islāmu, kura izpratne par Islāmu acīmredzot ir no dažiem nemuslimu rakstiem, bet arī islamafobs.
Visi šie uzbraucieni Turcijā ievēlētajai valdībai ir tikai dēļ Islāma.


Ar Korānu uz demokrātiju
http://www.politika.lv/index.php?id=14356
Labākā garantija sekulārismam Turcijā ir pilsoniskās sabiedrības stiprināšana, rīcībspējīga opozīcija un brīva prese jeb, citiem vārdiem sakot, Turcijas demokrātijas nobriešana un konsolidācija, kā arī virzība uz Eiropas Savienību.

Eldars Mamedovs, Eiropas parlamenta Sociālistu grupas politiskais padomnieks*

Abdullas Gila ievēlēšana par Turcijas prezidentu iezīmē pavērsiena punktu valsts vēsturē. Pirmo reizi kopš sekulārās republikas dibināšanas 1923.gadā par valsts galvu ir kļuvis konservatīvs musulmanis. Pirms tam, jūlijā, Gila pārstāvētā reliģiski konservatīvā, bet ekonomiski liberālā Taisnīguma un attīstības partija (AKP) guva pārliecinošu uzvaru parlamenta velēšanās, kas tika sasauktas pēc sekulārās opozīcijas un armijas iebildumiem pret Gila kandidatūru prezidenta amatam.

Daudzi novērotāji gan Turcijā, gan ārzemēs šīs parlamenta un prezidenta vēlēšanas uztvēra kā cīņu starp sekulārajiem un reliģiskajiem spēkiem par Turcijas nākotni. Demokrātisku vēlēšanu rezultātā AKP ieguva varu parlamentā, valdībā un tagad arī savu kandidātu prezidenta amatā. Vai notikušais signalizē, ka AKP vadībā Mustafa Kemala Ataturka dibinatā sekularā republika varētu tikt aizstāta ar teokrātisku režīmu? Vai Turcijā iespējama Eiropas stila sekulāra, liberāla demokrātija, kas vienlīdzīgi respektē gan sekulāro, gan ticīgo tiesības, brīvības un dzīves stilu? Uz šiem jautājumiem atbildi mēģināšu rast šajā rakstā.

Modernie islāmisti

AKP izveidojās šā gadsimta sākumā, atskaldoties no Turcijas islāmiskās kustības, kura ideoloģijas un darbības metožu (atskaitot terorismu) ziņā bija visnotaļ tuva arābu fundamentālistiskajām organizācijām, piemēram, Musulmaņu brālībai. Turcijas islāmistu idejiskās nostādnes bija dziļi reakcionāras, ksenofobiskas un antisemītiskas. Viņi stingri iebilda pret valsts prorietumniecisko orientāciju, tirgus ekonomiku, sakariem ar Izraēlu, aicināja izstāties no NATO un atteikties no integrācijas Eiropas Savienībā (ES), tā vietā pārorientējot iekšējo un ārējo politiku par labu musulmaņu vērtībām un solidaritātei. Šādu uzskatu nesējs, Turcijas islāmiskās politikas patriarhs Nedžmetins Erbakans uz īsu laiku kļuva par premjerministru 1996.gadā, taču sekulārās sabiedrības un armijas spiediena dēļ bija spiests atkāpties, bet viņa Labklājības partija (Refah parti) tika aizliegta pēc Konstitucionālās tiesas sprieduma par «pret-sekulāro darbību». Šāds iznākums veicināja islāmiskās kustības sašķelšanos — jaunākā, modernākā un labāk izglītotākā partijas daļa apzinājās pragmatisma un mērenības nepieciešamību un izveidoja AKP.

Vēl lielāku lomu islāmiskās kustības evolūcijā nospēlēja sociālās pārmaiņas, kas sākās islāmistu tradicionālajos bastionos Anatolijā (Turcijas Āzijas daļā) kopš premjerministra un vēlāk arī prezidenta Turguta Ozala veiktās ekonomikas liberalizācijas 80.gados. Šis process veicināja tradicionālo konservatīvo uzņēmēju, kas līdz šim bija viens no islāmiskās kustības pamatbalstiem, modernizāciju. No šīs vides izauga jauna efektīvu, konkurētspējīgu un uz eksportu orientētu uzņēmēju šķira, kas vienlaicīgi palika uzticīga konservatīvajām musulmaņu vērtībām. Šīs grupas apzīmējumam Rietumu presē pat ieviesies termins «islāma kalvinisti». Caur augošu pārticību, labāku izglītību un iekļaušanos globālajā ekonomikā minētā grupa izvirzījās par jaunu, konkurējošu eliti, kas līdzās tradicionālajai sekulārajai Stambulas, Ankaras un Izmiras elitei sāka pretendēt uz lielāku teikšanu valsts lietās. «Islāma kalvinisti» ir pragmatiķi, kas vairāk ir ieinteresēti stabilitātē, labklājībā un ekonomikas augšupejā nekā radikālā režīma maiņā, tāpēc šīs jaunās buržuāzijas prioritāte ir ES ar tās milzīgo tirgu, nevis islāma revolūcija un šariāta ieviešana. Tieši šī grupa ir viens no ietekmīgākajiem AKP sociālajiem balstiem, un AKP līderi Redžeps Tajips Erdogans, Gils un Ali Babadžans ir tās spilgtākie pārstāvji.

AKP pirmā valdība pēc uzvaras vēlēšanās 2002.gadā parādīja savu pragmatismu, par galveno prioritāti izvirzot reformas, kas tuvinātu Turciju ES. Reformu process nodrošināja stabilitāti, iespaidīgu ekonomikas augšupeju, uzlaboja kurdu minoritātes tiesības un pavēra iespēju atrisināt Kipras konfliktu. Īpaši zīmīgi, ka pretēji sekulāristu bažām, AKP turpināja un padziļināja iepriekšējās sekulāristu valdības reformas sieviešu tiesību jomā. Turcijas sievietes pirmo reizi ieguva plašas tiesības Ataturka reformu rezultātā — viņām piešķīra balsstiesības (ievērojami agrāk nekā daudzās Rietumeiropas valstīs), ģimenes un sieviešu statusu sāka noteikt nevis reliģiskās tiesības (šariāts), bet Rietumu stila civilkodekss. Taču šo reformu augļus reāli izbaudīja tikai samērā neliela sieviešu grupa — parasti valsts Rietumos esošo lielo pilsētu iedzīvotājas. Liela daļa Turcijas sieviešu, īpaši Austrumu reģionos, turpināja dzīvot striktos patriarhālās morāles un kontroles žņaugos. ES inspirēto reformu procesā Turcijas konstitūcija tika papildināta ar apņemšanos veikt nepieciešamos soļus sieviešu un vīriešu vienlīdzības nodrošināšanai. Vēl zīmīgāk ir tas, ka tika radikāli reformēts Kriminālkodekss, no kura pazuda visas atsauces uz ģimenes godu, kaunu, nevainību, sabiedriskām paražām, kā arī tika atcelti jebkādi atvieglojumi sodiem par izvarošanu, tajā skaitā laulībā. Izvarošanu sāka uzskatīt par sievietes individuālo tiesību pārkāpšanu nevis ģimenes goda aizskaršanu, un vīrs arī legāli vairs nav ģimenes galva. Protams, šādu radikālu reformu īstenošana prasa ne tikai legālu, bet arī vērtību revolūciju sabiedrībā.


Sekulāristu bažas

Vai AKP līdzšinējais sniegums sociālo un politisko reformu ziņā nozīmē, ka sekulāro aprindu bažas par slepeniem plāniem islamizēt Turcijas sabiedrību ir nepamatotas? Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju netic, ka AKP plāno ieviest reliģisku kārtību, un, kā rāda aptaujas, arī to nevēlas. Tomēr ievērojamam iedzīvotāju skaitam piemīt šādas bažas. No vienas puses AKP ir veikusi proeiropeiskas reformas, bet no otras puses daudziem šīs partijas līderiem un ierindas biedriem ir raksturīgs reliģiskais konservatīvisms, kas interpretē reliģiju samērā aprobežotā un atpalikušā nevis modernā un atvērtā veidā. To pierāda, piemēram, apsēstība ar galvassegu jautājumu. Musulmaņu Korāns rekomendē sievietēm ievērot pieticīgumu apģērbā, taču tajā nav konkrētu norāžu par galvas apsegšanu. Galvassegas, plīvuri un citi apģērba gabali, lai noslēptu sievietes ķermeni un matus, ir ortodoksālo viduslaiku islāma juristu izdomājumi. Daži no AKP līderiem un ierindas biedriem joprojām tic, ka galvassegas valkāšana ir ticīgas sievietes pienākums. Viņi nav mēģinājuši to uzspiest visām sievietēm, tomēr ir demonstrējuši tendenci atbalstīt vīriešus, kuru sievas valkā galvassegas, nozīmējot viņus svarīgiem amatiem un bieži reliģisko lojalitāti izvirzot augstāk par profesionālajām iemaņām.

Tiekoties AKP, īpaši zemākā līmenī, dažreiz tiek ievērota dzimumu segregācija — vīrieši un sievietes sēž atsevišķi. AKP arī nav bijusi īpaši pretimnākoša Turcijas liberālās musulmaņu sektas - alevītu - prasībām. Alevīti gadiem ilgi cīnās par reliģiskās minoritātes statusa atzīšanu, kas piešķirtu viņiem tiesības uz lūgšanas namiem un uz to, lai viņu bērni valsts skolās nav piespiesti mācīties valsts sankcionēto sunnītu islāma ticību. AKP valdība uz šīm prasībām nereaģēja, uzsverot, ka alevīti pieder nevis īpašajai minoritātei, bet ir daļa no musulmaņu vairākuma, un tāpēc īpaši noteikumi viņiem nepienākas. Bet neapšaubāmi visvairāk bažu par AKP «slepeno islāmisko dienaskārtību» izraisīja skandalozais mēģinājums ieviest kriminālatbildību par laulības pārkāpšanu, no kura gan Turcijas pilsoniskās sabiedrības un ES spiediena dēļ valdība atteicās. Arī AKP līderu nesenā islāmiskā pagātne vieš bažas. Piemēram, Erdogans vēl 90.gadu sākumā izteicies, ka demokrātija ir vilciens, no kura var nokāpt, sasniedzot gala pieturu. Gils ieņēma valsts ministra amatu Erbakana valdībā, kas radikāli iestājās pret ES. Daudzi sekulāristi apšauba, ka šie politiķi būtu patiesi mainījuši savus uzskatus. Tieši šo faktoru kopums nosaka sekulārās sabiedrības bažas par AKP patiesajiem nodomiem, un tas spilgti izpaudās masveida manifestācijās Turcijas lielākajās pilsētās, atbalstot sekulārismu. Pat ja šīs bažas ir pārspīlētas, AKP ir nopietni jāuztver ievērojamas sabiedrības daļas skepse.


Garants — pati sabiedrība

Jāatzīst, ka daļēji AKP ir izdarījusi pareizus secinājumus un spērusi soļus, lai vēl vairāk kliedētu priekšstatus par sevi kā par «islāmiski orientētu» partiju. AKP kategoriski noliedz, ka tai ir saikne ar islāmisko kustību, un sauc sevi par konservatīvi demokrātisku partiju līdzīgi kā kristīgie demokrāti Eiropā. Jaunajā parlamentā no AKP saraksta ir ievēlēti daudzi deputāti, tajā skaitā arī vairākas sievietes, kas nelieto galvassegas. Šiem deputātiem nekad nav bijis sakara ar islāmisko kustību un viņi pārstāv partijas moderno seju. Savukārt daži politiķi no tradicionāli konservatīvā partijas spārna šoreiz velēšanās nepiedalījās. Premjerministrs Erdogans pēc vēlēšanām teica samierinošus vārdus par gatavību respektēt visu pilsoņu izvēli un kopīgi strādāt valsts labā. Arī jaunievēlētais prezidents Gila savā inaugurācijas runā uzsvēra uzticību sekulārismam, ko viņš definēja kā principu, kas garantē reliģijas un apziņas, kā arī dzīves stila un izvēles brīvību. Gila arī paziņoja par vēlmi konstruktīvi sadarboties ar armijas vadību un sekulārās sabiedrības pārstāvjiem.

Jaunizveidotā valdība, kurai kopumā ir mērens, proeiropeisks profils, par savām galvenajām prioritātēm ir pasludinājusi tālākas reformas ekonomikā un demokrātijas kvalitātes uzlabošanā, kā ari integrācijas ES atdzīvināšanu, nevis atcēluši, piemēram, aizliegumu valsts un mācību iestādēs atrasties ar tradicionālajām galvassegām. Lielākā daļa Turcijas sabiedrības, ieskaitot daudzus sekulāristus, kā arī valdība un prezidents varētu vēlēties šī aizlieguma atcelšanu, taču tas patlaban netiek izvirzīts par prioritāti. Sagaidāms, ka jaunā valdība un parlaments beidzot atcels vai reformēs bēdīgi slaveno Kriminālkodeksa 301.pantu, kas paredz kriminālsodu par "turciskuma aizvainosanu", uz kura pamata tika vajāts Nobela prēmijas laureāts Orhans Pamuks, kā arī nu jau nogalinātais armēņu žurnālists Hrants Dinks un daži citi pazīstami Turcijas rakstnieki un intelektuāļi. Turcijā arī ir sākušās diskusijas par 1980.gadā pēc militārā apvērsuma pieņemtās konstitūcijas aizstāšanu ar modernāku un ES vērtībām atbilstošāku, un arī tas gluži neliecina par islamizācijas plāniem.

Iespējams, vislielākais garants pret islamizācijas draudiem ir pati Turcijas sabiedrība. Turcijas islāma prakse ievērojami atšķiras no arābu valstīm vai Irānas, jo sekulārās tradīcijas Turcijā ir iesakņojušās dziļāk nekā citviet musulmaņu pasaulē, un tas skaidrojams ne tikai ar sekulārās republikas pastāvēšanu kopš 1923.gada. Daudzējādā ziņā pat Otomaņu impērija bija sekulāra valsts — liela daļa likumu, īpaši valsts pārvaldes un finanšu jomās, tika pieņemta, balstoties uz racionāliem apsvērumiem, kam nebija sakara ar reliģiskajām dogmām. Cits iemesls, kāpēc fundamentālismam nav spīdošu izredžu Turcijā, ir turku islāma saikne ar sufizmu, kas vairāk ir balstīts reliģijas misticismā un garīgumā, nevis radikālā politiskajā darbībā. Pētījumi apstiprina interesantu tendenci — ja arī Turcijas sabiedrība kopumā kļūst reliģiskāka, atbalsts šariāta ieviešanai ir samazinājies no 22% 1999.gadā līdz 9% 2006.gadā. Pretēji bieži skanošajam viedoklim arī galvassegas valkāšana pēdējos gados nav kļuvusi izplatītāka, bet tieši pretēji — ja pirms 10 gadiem tikai 27% turku sieviešu nesedza galvu, tad šodien to nedara jau ap 40%. Tas varētu liecināt, ka Turcijā veidojas unikāls fenomens musulmaņu pasaulē — postmoderna neortodoksāla reliģiozitāte.


Nozīmīga arī opozīcija

Tātad var secināt, ka patlaban bažas par islamizācijas draudiem Turcijā AKP vadībā ir pārspīlētas. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka līdzās moderniem, proeiropeiskiem uzskatiem šajā partijā joprojām ir pārstāvētas arī tradicionālās konservatīvās pozīcijas, kas bauda pietiekami plašu atbalstu. Tas neliecina par teokrātijas draudiem, tomēr varas koncentrācija AKP rokās ilgtermiņā var novest pie lielāka reliģiskā konservatīvisma, kas radītu negatīvas sekas kultūras un sociālajā dzīvē. Agresīvāka reliģiozitāte var ari pasliktināt tolerances gaisotni, ar kuru Turcija atšķiras no pārejām musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka sabiedrībai un Turcijas draugiem ārzemēs ir stingri jāvēro AKP darbība. Turcijas pilsoniskā sabiedrība, ieskaitot tās grupas (īpaši sievietes), kuras islamizācijas rezultātā varētu zaudēt visvairāk, jau ir parādījušas savus muskuļus, aktīvi lobējot reformas nacionālā un starptautiskā līmenī un aktīvi protestējot pret mēģinājumu kriminalizēt laulības pārkāpšanu.

Vitāli svarīgs jautājums Turcijas politikā ir rīcībspējīgas opozīcijas izveidošanās. Galvenā opozīcijas partija — Tautas republikāņu partija (CHP) — līdz šim nav apliecinājusi sevi kā nopietna alternatīva AKP. CHP vēlēšanu stratēģija faktiski balstījās tikai uz vienu saukli: "Sekulārisms ir apdraudēts, Turcija kļūst par otru Irānu". Minētā partija izvēlējās kareivīgu un radikālu opozīcijas stilu, kas tai ļāva konsolidēt sekulārā kodola balsis, bet liedza paplašināt savu sociālo bāzi. Armijas iejaukšanās politiskajā procesā skaidrojama tieši ar opozīcijas vājumu un nespēju veidot efektīvu alternatīvu valdībai. Taču pēc vēlēšanu rezultātiem armija vairs nevar tiešā veidā iesaistīties politikā, jo vēršanās pret populāro valdību un prezidentu var iedragāt tas autoritāti sabiedrībā un izraisīt asu pretreakciju.

Ilgtermiņā labākā garantija sekulārismam ir pilsoniskās sabiedrības stiprināšana, rīcībspējīga opozīcija un brīva prese jeb, citiem vārdiem sakot, Turcijas demokrātijas nobriešana un konsolidācija. Sekulārajiem un reliģiskajiem turkiem jāpanāk sava veida jauna vienošanās (new deal) — jāvienojas par līdztiesīgu pastāvēšanu, kas balstītos uz Turcijas sabiedrības plurālistiskā rakstura atzīšanu un respektēšanu. Šajā sakarā vitāli nepieciešams ir atjaunot piebremzēto ES integrācijas procesu. ES ieguldījums demokrātiskās un sekulārās Turcijas nākotnē būs iestāšanās procesa turpināšana un veiksmīga tā pabeigšana ar Turciju Eiropas Savienībā.

* Rakstā paustas autora personīgās domas, ne Sociālistu grupas viedoklis.

==========================================
Tālāko komentāru ieliku politika.lv...



Tipisks islamafobisks raksts, kurā "pauž bažas", ka "ļaunais Islāms" neatņem dižajam progresam Turciju.
Turcijā, Tatarstānā un Azerbaidžānā arī netrūkst šādu "etņičeskij musuļmaņiņ", kuriem ar Islāmu nekāda sakara, izņemot ar uzvārdu. Tādiem vajag turēties pa gabalu no tematiem, kuriem kāds sakars ar Islāmu vai muslimiem. Citādi vēl tematu nepārzinošie nodomās, ka tā ir muslimu pozīcija, vai runā kāds Islāmu pārzinošs cilvēks.


Tiekoties AKP, īpaši zemākā līmenī, dažreiz tiek ievērota dzimumu segregācija— vīrieši un sievietes sēž atsevišķi.
-----------
Ir starpība starp segregāciju un separāciju. Vai tad atsevišķas tualetes vai pirtis ir segregācija vai seperācija?
Sabiedrība, kurai "tiklība", "tikumība" ir vecvārdi, un kurai reti kura laulība iztiek bez krāpšanas un pirmslaulības dzimumsakari ir normāla nenosodāma parādība, neizpratīs kāpēc sievietes un vīrieši tiek nodalīti noteiktos gadījumos.



To pierāda, piemēram, apsēstība ar galvassegu jautājumu. Musulmaņu Korāns rekomendē sievietēm ievērot pieticīgumu apģērbā, taču tajā nav konkrētu norāžu par galvas apsegšanu. Galvassegas, plīvuri un citi apģērba gabali, lai noslēptu sievietes ķermeni un matus, ir ortodoksālo viduslaiku islāma juristu izdomājumi.

-----------

Tā kā šim mamedovam zināšanas par Islāma aprobežojas ar pa ausu galam saklausītiem nemuslimu rakstiem, tad jāsāk ar to, ka muslimi ievēro ne tikai Kurānu, bet arī Muhameda (saas) Sunnu. Cilvēks, nevar ievērot Kurānu neievērojot pravieša Sunnu, jo Kurānā ir norādīts klausīt pravietim, viņa norādījumiem.

Piemēram, šis pravieša norādījums:
Narrated Aisha: Asma bin Bakr, entered upon the Apostle of Allah (peace be upon him) wearing thin clothes. The Apostle of Allah turned his attention from her. He said: O Asma', when a woman reaches the age of menstruation, it does not suit her that she displays her parts of body except this and this, and he pointed to her face and hands.

Bet lūk arī Kurānā ir teikts:

Sura an-Nur ayah 31 states:

And say to the faithful women to lower their gazes, and to guard their private parts, and not to display their ornaments except what is apparent of it, and to draw their scarves (khimars) over their bosoms (jaybs), and not to display their ornaments except to their husbands, or their fathers, or their husband's fathers, or their sons, or their husband's sons, or their brothers, or their brothers' sons, or their sisters' sons, or their womenfolk, or what their right hands rule, or the followers from the men who do not feel sexual desire, or the small children to whom the nakedness of women is not apparent, and not to strike their feet (on the ground) so as to make known what they hide of their ornaments. And turn in repentance to Allah together, O you the faithful, in order that you are successful

33:58
Those who harass believing men and believing women unjustifiably shall bear the guilt of slander and a grievous sin. O Prophet! Enjoin your wives, your daughters, and the wives of true believers to draw their cloaks over them [when they go out]. That is more proper, so that they may be distinguished and not be harassed. God is ever forgiving and merciful. If the hypocrites and those who have the ailment [of jealousy] in their hearts and the scandal mongers of Madinah do not desist, We will rouse you against them, and their days in that city will be numbered. Cursed be they; wherever found, they would be seized and put to death.


Varbūt šo nieciņu no milzīgā pierādījuma blāķa, ka galvaslakati ir OBLIGĀTI, pietiks, lai zinātu, ka saukt tos par "tradicionālajām musulmaniešu galvassegām" ir melīgi. Jo tās nav "tradicionālās", bet gan obligātās.
Kaut kāds onka, kuram nav zināšanu par Islāmu, nedrīkst apsūdzēt Islāma zinātniekus izdomājumā. Bidā - reliģiskais jaunievedums ir viens no vislielākajiem grēkiem. To nedrīkst teikt, ja vien nav pamatojums.

Turcijas liberālās musulmaņu sektas - alevītu
------
Alevīti nav nekāda "liberālā" muslimu sekta. Nav tāda liberālā Islāma. Ir muslimi, kuri pavirša attiecas pret Islāmu un ir brīvi degradēšanās praksēs. Alevīti ir viduslaikos radies kults, kura zinošos sekotājus neuzskata par muslimiem. Viņi uzskata, ka Ali (RAA) ir savā ziņā Dieva inkarnācija. Jebkurš, kuram ir šāds uzskats, nešaubīgi nav piederīgs Islāmam. Bet lielākā alevītu daļa gan Turcijā, gan Sīrijā, nemaz nezina savus ticības uzskatus un tā ir vairāk kā tāda identitāte. Tas droši vien ir arī iemesls, kāpēc nevēlas Turcijā viņu identitāti pamatot ar visādiem no Islāma atkrītošiem uzskatiem.



Turcijas islāmistu idejiskās nostādnes bija dziļi reakcionāras, ksenofobiskas un antisemītiskas.
---------
Pret ebrejiem? Vai viņi teica, ka ebreji Mozus, Ārons, Izraēls, Dāvids, Zālamans, Jēzus (saas) un daudzi citi ir slikti jebkādā ziņā?
Vai varbūt viņi nosodīja savas valsts sakaru ar muslimu ienaidniekiem un to noziegumiem pret cilvēci?



Erbakans uz īsu laiku kļuva par premjerministru 1996.gadā, taču sekulārās sabiedrības un armijas spiediena dēļ bija spiests atkāpties, bet viņa Labklājības partija (Refah parti) tika aizliegta pēc Konstitucionālās tiesas sprieduma par «pret-sekulāro darbību».
-----------
Šādi smalki pateikt, ka armija veica apvērsumu pret ievēlēto premjeru?
Tipisks islamafobija variants, kā dēļ Islāma nīšanas visas neģēlības (kuras citos gadījumos stingri nosodāt) pret muslimiem ir atbalstītas.
Ievēlētas valdības gāšana nav nekas slikts, ja vien tauta ir ievēlējusi tos, kuri nav izdevīgi Rietumiem? Cik gan netaisni savā aklumā esat!
Gluži kā slavināt Ataturku, kurš bija briesmīgs tirāns un noziedznieks. Komunistu vēršanās pret reliģiju - noziegums, bet alkaholiķa Ataturka vēršanās pret Islāmu - apsveicat? Cik gan netaisnīgi un liekulīgi savā naidā esat!
Skat vēl savu liekulību un melīgo naidu: Piemēram, šeit rakstā autors nekautrīgi slavina valsts apvērsumu, jo tas ir veikts pret muslimiem. Kurā vēl politika.lv rakstā tiktu slavināta armijas apvērsums pret demokrātiski ievēlētu valdību?
Armijas iejaukšanās politiskajā procesā skaidrojama tieši ar opozīcijas vājumu un nespēju veidot efektīvu alternatīvu valdībai.

Iespējams, vislielākais garants pret islamizācijas draudiem ir pati Turcijas sabiedrība.
-----------
Lūk arī kārtējais islamafobijas piemērs, kad Islāms ir uztverts kā skaidrs ļaunums un draudi sabiedrībai.
Daudzi ir izsacījuši piezīmes par nejēdzīgo situāciju, ka nav iedomājami izteikt kādas naida piezīmes par kādu grupu, izņemot muslimus un Islāmu. Pateikt kaut kritisku par Izraēlas kara noziegumiem, nozīmē tikt apzīmētam par ebreju nīdēju. Bet tas, ka Islāms ir neapšaubāms ļaunums, - tas tiek uztverts kā vispārpieņemts fakts...
Smieklīgi, ka šajā grantēdāju portālā, kurš gluži kā dialogi.lv tik runā par iecietību, tik pašsaprotami var izteikt naida piezīmes kā objektīvu un zinošu skatījumu. Vai tad uzvārds mamedovs nozīmē, ka nav Islāma nīdējs? Ataturka "uzvārds" bija "Mustafa" - viens no Muhameda (saas) vārdiem. Vai tad tāpēc kāds Ataturku par īstu muslimu uztvers? Viņš teica, ka ~"Islāms ir sapuvis līķis, kas mūs velk pagātnē." Pēc šādiem vārdiem var droši atzīt, ka izsakot šos vārdus viņš nebija muslims.



Daudzējādā ziņā pat Otomaņu impērija bija sekulāra valsts — liela daļa likumu, īpaši valsts pārvaldes un finanšu jomās, tika pieņemta, balstoties uz racionāliem apsvērumiem, kam nebija sakara ar reliģiskajām dogmām.
---------
Rakstā pilns ir ar tipisko Islāma nīšanu, ka Islāms (domāts visas reliģijas) ir neracionāli aizvēsturiski cilvēku mīti un murgi. Tā arī šeit atkal tiek bīdīti postkristietības sabiedrības maldīgie priekšstati, ka reliģija ir pretēja racionālismam.


Turcijas pilsoniskā sabiedrība, ieskaitot tās grupas (īpaši sievietes), kuras islamizācijas rezultātā varētu zaudēt visvairāk, jau ir parādījušas savus muskuļus, aktīvi lobējot reformas nacionālā un starptautiskā līmenī un aktīvi protestējot pret mēģinājumu kriminalizēt laulības pārkāpšanu.
---------
Kārtējā Islāma apmelošana, ka Islāms ir pret sievietēm. Ja cilvēkam nav zināšanu, tad nevajag izlikties, ka ir. Uzvārds nedod tiesības runāt par Islāmu.
Tas ir aprobežots un maldīgs skatījums, ka sievietes zaudē. Sievietes ir vislielākās zaudētājas tieši Rietumu sabiedrībā. Tajā viņas nav princeses par kurām rūpējās un ļauj būt mātēm un sievām, bet gan nostrādinātas verdzenes, kuras ir atbrīvotas visu bezrūpīgo vīriešu acīm un nolaistajām biksēm.
Nevajag prasīt CNN par to, kā jūtas muslimu sieviete. Vajag to pajautāt viņai.
Piemēram, latviešu muslima šeit savā ierakstā labi atzīmēja pāris rietumu sabiedrības nelietības pret sievietēm:

http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...d=952#p952
Iršada Mandži atkal uzdarbojas. Skat, pat uz Rīgu atbrauks...
Iršada Mandži ir traka lesbiete, kura strādā muslimu ienaidnieku labā. Viņa visu laiku runā par "idžtīhād" it kā tas nebūtu Islāma daļa.
Iemesli kāpēc viņa patīk rietumu valdībām, medijiem un fondiem ir tas pats, kāpēc viņiem patīk tie no Islāma atteikušies "muslimi".
Gluži vienkārši šādi cilvēki saka to, ko šie grib dzirdēt. Tad nu šiem arī stāsta ar glaimīgu smaidu.
Šī tante ir saka, ka Islāmā nav aizliegts lezbisms, nav jāvalkā hidžābs utt. Viss kaitinošāk ir tas, ka tāda tipiska rietumu ģevka, kurai sanācis, ka seņčos ir laikam persieši, saka ka viņa ir muslima un zina kāds ĪSTENĪBĀ ir Islāms, un protams rietumiem patīk klausīties un apmaksāt šādus uzņēmējus.
Šajā rakstā viņa tipiski maldina par idžtīhādu. Idžtīhāds ir Islāma zinātnieku prakse, kad viņi nesastopoties ar norādījumiem par kādu aktualitāti Kurānā un Sunnā, paši atvasina no vispārīgajiem norādījumiem viedokli.
Klasiskais piemērs (nu kura arī šis vārds "idžtīhād") bija pravieša Muhameda (saas) laikā, kad viņš sūtīja kādu savu līdzgaitnieku uz (šķiet) Jemenu. Tajā piemērā ir runa par to, ka pravietis apstiprina, ka šis (Islāmu izprotošais un praktizējošais) līdzgaitnieks pats var apdomāt kā tikt galā ar Kurānā un Sunnā tieši nenorādītām problēmām.
Lai veiktu idžtīhādu ir jābūt plašām zināšanām, jo vai tad cilvēks, kurš knapi atcerās pāris Kurāna fragmentus un ir lasījis 100 no tūkstošiem autentiskiem hadīsiem - vai tad viņš neizraus ārpus konteksta vai nepareizā nozīmē kaut ko?
Ir jāzina Kurāns, ko ar tā fragmentiem saprata Muhameds (saas) un viņa līdzgaitnieki (ra), jāzina pravieša prakse, jo viņam ir pareizā Islāma izpratne.
Kā gan cilvēks bez zināšanām var dot viedokli? Un ja nu Islāma avotos jau ir pravieša norādītais par šo tematu, par kuru šis taisās dot viedokli? Un hadīsi un ajāti jāskatās kopumā un jāzina ko tie nozīmē. Nevar izraut ārpus konteksta vai ignorēt nozīmi, kuru tiem deva pravietis un viņa līdzgaitnieki.

Un svarīgi lai cilvēks būtu īsts muslims. Ir visādi vāji muslimi vai pat nemuslimi un liekuļi, kuri steigsies teikt kādus spriedumus un tad pamatos tos ar kādu izrautu no konteksta un nozīmes.
Kurānā ir vieta (Sūra "Maūn"), kurā Dievs saka: "Netuvojieties lūgšanai"? Tie nejēgas un liekuļi protams var izmantot šādus fragmentus, jo viņiem jau Islāms nav svarīgs.
Vai piemeram:
4:43
O you who believe! do not go near prayer


O you who believe! Approach not AsSalat (the prayer) when you are in a drunken state until you know (the meaning) of what you utter, nor when you are in a state of Janaba, (i.e. in a state of sexual impurity and have not yet taken a bath) except when travelling on the road (without enough water, or just passing through a mosque), till you wash your whole body. And if you are ill, or on a journey, or one of you comes after answering the call of nature, or you have been in contact with women (by sexual relations) and you find no water, perform Tayammum with clean earth and rub therewith your faces and hands (Tayammum). Truly, Allah is Ever OftPardoning, OftForgiving.

Šī tante, kuru man nav iemesls uzskatīt par muslimu, jo viņa apgalvo, ka, piemēram, lezbisms nav aizliegts, un šādi apgalvojumi ir atkrišana no ticības, lai gan viņa zina, ka Dieva pravietis ir norādījis to kā aizliegtu.

Rakstā viņa maldina ne tikai par savu nozīmīgumu. Viņa ir slavena, bet slavena kā āksts un rietumu grantēdājs un biznesmenis. Rietumos patīk tādi cilvēki, kuriem ir muslimu vārdi, un kuri atkārto rietumu teikto, ka Islāms ir mēsls, to vajag iznīcināt var reformēt utt.

Islāmu nevajag reformēt, bet gan praktizēt. Vai man dieniņ, Afganistānā sieviete un viņas vīrs uzzināja, ka gluži pareizi viņi neuzvedās? Nu bet iepriekš prolēma bija ar Islāma neievērošanu nevēlēšanās vai nezināšanas dēļ. Kāds tam sakars ar Islāma pārveidošanu?

Teikt, ka Islāmu vajag reformēt (kā šī tante uzsvērusi citās savās publikācijās) ir apgalvot, ka Islāms nav Dieva reliģija. Jo Dievs zina kādu reliģiju sūtīt un kāda tā ir vajadzīga gan 7.gs, gan 21.gs. Islāmu nevajag reformēt, bet gan apgūt un praktizēt. Un ja kāds runā, ka 7.gs. nebija lidmašīnu vai interneta, tad viņš nesajēdz kas ir Islāms un ko Islāms nosaka tieši un ko netieši.

Šī tante uzdodas par kādu Islāma zinātāju, lai gan ir parasts rietumu āksts, kurš nejēgām var iestāstīt, ka kaut ko sajēdz no Islāma vai ka muslimi viņu uztver nopietni.
Ar lielu reklamēšanu, protams, ka atrodas kaut kādi zaķi, kuri ir ļoti švaki muslimi un kuri veic "fatwa shoping" - nepatīk kāda Islāma daļa un tad meklē kādu, kurš pateiks to, ko grib dzirdēt.

Tā ir arī nepareizā pieeja Kurānam - izdomāt ko vēlas un tad meklēt tam attaisnojumu Kurānā. Kā jau norādīju, ja ļoti vēlas izraut kaut ko no konteksta, tad var arī netuvoties lūgšanām...
Viduslaikos bija daudz cilvēku, kuri dažādu iemeslu dēļ cepa visādus brīnumainus viedokļus. Pamatā jau tajā problēma bija tāda, ka cilvēki sajauca, ka Islāms stāv pāri cilvēka prātam, kurš ir aprobežots spējās un apstākļu izpratnē.
Gandrīz viss, ko mēs redzam Islāmam mēs varam saprast ar mūsu loģiku. Un tādā ziņā Islāms ir loģisks un racionāls, jo Dievs mums norādījis tikai labas un noderīgas lietas un aizliedzis slikto un kaitīgo.
Bet mēs nevaram mūsu racionalitāti paņemt kā metodoloģiju lai saprastu, kas ir Islāms un kas nav. Kas mums ir jādara un kas nav.
Muslima pareizā metodoloģija ir pateikta Kurānā: "Mēs dzirdam un mēs paklausām."
Mēs droši varam domāt līdzi un sajūsmināties par dziļo jēgu Islāmā. Protams, cilvēks Kurānā ir aicināts domāt. Vēl jo īpaši nedomājošie Dieva noliedzēji.
Tomēr mums nav kaut kas no Islāma jānoliedz, ja mēs to nevaram saprast mūsu ierobežotajos prātiņos un mūsu apstākļos.
Tad lūk bija cilvēki, kuri racionalitāti paņēma par metodoloģiju. Piemēram, mutazelīti.
Pareizā Islāma izpratne ir: saprast Islāmu tā, kā to saprata pravietis un viņa līdzgaitnieki kopumā.
Ja kāds nepaklausa pravietim, bet tā vietā grib ņemt sava prāta izdomājumus, tad viņam ir problēmas ar ticības līmeni. Jo ticīgs dzird un paklausa, pat ja nesaprot kāpēc tas jādara. Jo ir skaidra pavēle no Dieva un ir jāpaklausa, jo paša prāta spējas un izpratne nav pilnīga lai saprastu 100% no Islāma. Mēs saprotam kādus 98%, bet vienmēr ir nesaprotamais.
Tas, kurš grib savu prātu pielietot kā mērauklu 100%, tas acīmredzot ir vai nu iedomīgs, jo domā, ka visu Islāmu sapratīs, vai nu viņš nevēlas ievērot Islāmu tajā daļā, kura viņa samaitātajam prātam negribās ievērot.

Tad šādas tantes runā ar nezinošiem cilvēkiem visbiežāk no savu samaitātu prātu viedokļa - aprunā situāciju bez zināšanām, bet gan ar tīrām spekulācijām. Citi tamlīdzīgi cilvēki rauj ajātus vai hadīsus ārpus konteksta, ignorē citus hadīsus, balstās uz neautentiskiem hadīsiem utt.

Ar tām skolām bija tā - bija daudzi lieli Islāma zinātnieki, bet attīstījās 4 (Šāfī, Māliki, Hanbali, Hanafi), jo šīs skolas bija vislabāk attīstītas, visplašākie pamatotākie viedokļi un labākās metodoloģijas, un viņiem bija labāki skolnieki, kuri turpināja. Vērtīgākais no citām skolām tika iekļauts šajās.
Pašu šo četru imāmu viedoklis nebija "taqlīd" - akla sekošana viņiem. Nē. Bet vēlāk radās cilvēki, kuri diezgan aktīvi sludināja aklu sekošanu un daudzi to arī pieņēma.
Mūsdienās daudzi Islāmu ievērot negriboši "muslimi" protams runā par reformācijām un pašu "idžtīhād". Bet idžtihāds nekur īsti nebija pazudis un 20.gs. tas ir sparīgi atjaunojies un tā ir normālu muslimu zinātnieku prakse. Jo kaut vai pateikt viedokli par klonēšanu, pēcnāves sekciju vai medicīniskajiem eksperimentiem uz dzīvniekiem ir idžtihāds - viedokļa izteikšana pamatojoties uz vispārīgajiem norādījumiem Islāmā un analoģijām.

Šī tante maldina, ka pastāv tikai 4 veidu skolu akli piekritēji un viņa - revolucionārā domātāja.
Idžtīhādu pielieto katrs liels zinātnieks un idžtihāds nav domāts cilvēkiem, kuriem noteikts Islāma zināšanu līmenis un Islāma praktizēšana.

To ko viņa veic - tas nav idžtihāds. To veic jebkurš afgāņu narkotiku audzētājs, kas mēģina attaisnot savu Islāma neievērošanu.

Muslimu pasaulē pagrimums iestājās dažādu iemeslu dēļ. Muslimi aizvien vairāk attālinājās no Islāma un kļuva vāji, sadrumstaloti un to svarīgākie reģioni tika iekaroti vai iznīcināti. Rekonkista iznīcināja Spāniju, Mongoļi un Timurs iznīcināja Bagdādi, un tuvos austrumus un centrālāziju. Palestīnā iebruka krustneši, bet Ziemeļāfriku stagnēja 14.gs no Eiropas ievestais mēris un pirātu uzbrukumi.

Nu un raksts vēl ir pilns ar visādiem melīgiem, maldinošiem apgalvojumiem. Un šī tante uzdodas par Islāma reformātori, lai gan viņa vēlas tikai maldināt nekompetentus cilvēkus un uz to nopelnīt lielo piķi.

Nabaga Ingrīda Matsona, kura pieminēta šeit. Ja nemaldos, viņa ir normāla un zinoša muslima.

P.S.
Idžtīhāds:
http://en.wikipedia.org/wiki/Ijtihad


Lūk pavisam "basic level" par to, kas ir "idžtīhād":

Ijtihād explained:
http://www.islamtoday.com/show_detail_se..._cat_id=16

Šeit pat varat izlasīt Islāma zinātnieku (Islāma zinātāju) viedokli grāmatā par to, kas un kā un kam ir Idžtihāds:

Who Should Perform Ijtihad / Shaykh Salman al-'Awdah
http://www.load-islam.com/display_more.p...category=2

Nedaudz par viedokļu atšķirībām starp Islāma zinātniekiem (un nevis katru nekompetentu tirgus vai grantēdājtanti):

Is Disagreement Something Bad?
http://www.islamtoday.com/showme2.cfm?ca...cat_id=592

Numerous Paths
http://www.islamtoday.com/showme2.cfm?ca...cat_id=639

The Disagreements of the Scholars are a Mercy
http://www.islamtoday.com/showme2.cfm?ca...cat_id=879




Šodienas likstas ar islāmu
Iršada Mandži*

Ne vienmēr mīlestība un ticība iet kopā. Tāpēc nav brīnums, ka šobrīd mana mājaslapa visbiežāk saņem jautājumus no jaunām musulmanēm Eiropā, tai skaitā — no Balkāniem. Viņas izmisīgi vēlas noskaidrot, vai drīkst precēt kādu, kas nav musulmanis.

Vecāki musulmaņi un imami parasti saka saviem bērniem, ka islāms aizliedzot precēties ar nemusulmaņiem. Taču tā ne obligāti ir patiesība. Kāds progresīvs Amerikas imams — izglītojies tradicionālās universitātēs Saūda Arābijā un Sīrijā — ir sarakstījis skaidru starpticību laulību aizstāvību no islāmiska redzes viedokļa. Esmu publicējusi šo "svētību" savā mājas lapā (http://www.irshadmanji.com).

Pašreiz šīs starpticību svētības lejupielādēšana ir kļuvusi tik populāra, ka man vajadzēja to iztulkot vairākās valodās, to skaitā arābu un farsi, lai spētu nodrošināt pieprasījumu. Laipni lūgti divdesmit pirmajā gadsimtā, kad aizvien vairāk musulmaņu piedzimst rietumos vai uz turieni migrē un tad iepazīstas ar citām reliģijām piederīgiem cilvēkiem.

Šī imama rīcība iet tālāk par sirdslietām. Tajā redzamas prāta spējas no jauna interpretēt Korānu mūsdienām. Viņš ir uztvēris idžtīhad garu, kas ir kritiskās domāšanas tradīcija pašā islāmā.

Pastāvot globalizācijai un izplatoties plurālismam, gan musulmaņiem, gan nemusulmaņiem ir jāzina, ka islāms piedāvā pozitīvu alternatīvu klana domāšanai.

Kritiskā doma islāmā ir guvusi vēsturiskus panākumus. Agrīnajos manas ticības pastāvēšanas gadsimtos, pateicoties idžtīhad garam, uzplauka 135 interpretācijas skolas. Musulmaniskajā Spānijā pētnieki aicināja savus skolēnus atteikties no "ekspertu" uzskatiem par Korānu, ja viņi paši savās sarunās ar neviennozīmīgo Korānu ieguva labākus savu miermīlīgo priekšstatu apliecinājumus. Kordobā, kas bija viena no visizsmalcinātākajām musulmaniskās Spānijas pilsētām, bija 70 bibliotēku, tā konkurējot ar vairākumu mūsdienu kosmopolītisko pilsētu.

No astotā līdz divpadsmitajam gadsimtam "idžtīhad vārti" — diskusiju, debašu un domstarpību vārti —bija plaši atvērti. Tieši tajā laikā arī islāma civilizācija izgudrojumu ziņā bija pasaulē vadošā.

Tik daudz kas no tā, kas tiek uzskatīts par jūdaisko—kristīgo kultūru, patiesībā ir musulmaņu izveidots: mokas kafija, klepus sīrups, ģitāra un pat visspāniskākais izteiciens "Ole", kura saknes meklējamas arābu vārdā "Allahs". (Kultūrismā, lūdzu, vainojiet citus.)

Ap divpadsmitā gadsimta beigām idžtīhad vārti sašaurinājās. Zinātnieki strīdas, vai vārti aizvērās pilnībā vai daļēji, taču pastāv vienprātība, ka mākslinieciskā un zinātniskā darbība, kas bija islāma zelta laikmeta gars, gāja bojā.

Kāpēc? Trauslajā islāma impērijā, kas stiepās no Indas upes austrumos līdz Atlantijas okeānam rietumos, sākās virkne iekšēju satricinājumu. Parādījās atkritēju konfesijas, kas atdalījušās pasludināja pašas savas valdības. Kalifs, kura bāze bija Bagdādē un kurš vienlaikus bija gan valstsvīrs, gan garīgais vadonis, sāka bargus pretpasākumus un nostiprināja disciplīnu, lai nodrošinātu impērijas politisko vienotību.

Lai nostiprinātu vienotību, Bagdāde pāris paaudžu laikā pārraudzīja vēl kaut ko citu: tika noslēgti radošās domas vārti. 135 islāma skolas tika apzināti samazinātas līdz piecām, tās visas bija diezgan konservatīvas. Šī tendence noveda pie daudz nelokāmāka Korāna lasījuma, kā arī virknes fatvu (tiesisku viedokļu), kurus zinātnieki vairs nevarēja ne apgāzt, ne apšaubīt, bet tikai imitēt vai riskēt saņemt nāvessodu.

Četrus turpmākos gadsimtus vispārpieņemto islāma praksi uz priekšu virzījuši trīs pieņēmumi. Dažādās islāma sektās atšķiras rituāli, tomēr šie trīs vienādojumi attiecas uz tām visām.

- Pirmkārt, vienotība ir vienlīdzīga vienveidībai. Lai pasaules musulmaņu ummah (nācija) būtu stipra, tai jādomā vienādi.

- Otrkārt, debates ir vienlīdzīgas šķelšanai. Interpretācijas daudzveidība vairs netiek uzskatīta par Dieva varenības apliecinājumu; tā ir drauds musulmaņu vienotībai, kas mums jāvērš pret tiem, kas apņēmušies mūs šķelt.

- Treškārt, šķelšanās ir vienlīdzīga ķecerībai. Drīz pēc idžtīhad vārtu sašaurināšanās jauninājumi tika definēti kā reliģisks noziegums. Tie bija fitna — tas, kas šķeļ. Tā kā šķelšanās ir pretējais vienotībai, ir jānovērš jebkas, kas varētu šķelt. No tā izriet, ka jauninājumi jāpārtrauc. Tas savukārt nozīmē idžtīhad apspiešanu.

Šie trīs vienādojumi nav tikai teorija. Tie atstājuši savas pēdas modernajā islāma vēsturē. Piemēram, deviņpadsmitā gadsimta beigās Ēģiptes feministu un intelektuāļu varonīgie centieni atdzīvināt idžtīhad neizdevās, jo aicinājumi uz musulmaņu solidaritāti (lasi: vienotību) izrādījās skaļāki.

Šis modelis turpina pastāvēt gadsimtu vēlāk un tālu no Ēģiptes: manas mammas imams Vankūverā, Kanādā, nesen sludināja, ka es esot lielāka "noziedzniece" nekā Osama bin Ladens, jo mana grāmata musulmaņu vidū radot lielāku šķelšanos nekā Al Qaedas terorisms. Acīmredzot viņš nesaskatīja nekādu ironiju savā paziņojumā, ka diskusijas esot sliktākas par terorismu. Tāpat arī viņš nesaprata, ka pats nosoda musulmaņus, atzīdams, ka literāras izpausmes mūs šķeļot vairāk nekā vardarbība.

Šobrīd mums, musulmaņiem, no jauna jāatklāj idžtīhad.

Labās ziņas ir tādas, ka idžtīhad vārti tika sašaurināti nevis garīgu vai teoloģisku, bet gan klaji politisku apsvērumu dēļ. Tas nozīmē, ka centienos atjaunot islāma reinterpretācijas tradīciju, nav nekādas zaimošanas.

Varu ziņot, ka aizvien vairāk musulmaņu tieši to cenšas darīt. Dānijas karikatūru notikumu laikā musulmaņi reformisti pārpludināja manu e–pastkastīti ar tādiem jautājumiem kā "Vai pastāv kaut kāda iespēja samierināt reliģisku pārliecību ar domas brīvību?"

Jā, pastāv. Korānā ir trīs reizes vairāk vārsmu, kas aicina mūs domāt, nekā to, kas liek mums ievērot to, kas ir aizliegts vai pieņemams. Tajā ziņā reinterpretācija ir vairāk nekā tikai tiesības; tas ir pienākums. Musulmanisma valdošās aprindas nekur mums to neteiks. Taču tas, ka jaunā musulmaņu paaudze uzdod šādus jautājumus, vedina mani uz domām, ka idžtīhad ir cerības šajā cīņā.

Tāpēc es un citi esam uzsākuši Projektu idžtīhad, lai mēģinātu atdzīvināt islāma kritiskās domāšanas garu, rosinot tabu lauzošas diskusijas gan tiešsaistes, gan personiskās diskusijās.

Kā liecina mans stāsts par Amerikas imamu un viņa starpticību "svētību", musulmaņi rietumos ir īsti piemēroti tam, lai no jauna atklātu idžtīhad. Galu galā mēs Rietumos aizvien esam baudījuši dārgo domas un izpausmes brīvību apšaubīt un tikt apšaubītam interpretācijas jautājumos, parasti nebaidoties par to saņemt sodu no valdības. Cik dārga dāvana!

Taču, pat ja Projekts idžtīhad ir sākts rietumos, tas nevar tur palikt. Cilvēkiem visā islāma pasaulē ir jāzina par savām Dieva dotajām tiesībām domāt pašiem.

Islāma pasaulē idžtīhad atdzimšana varētu sākties ar musulmaņu sieviešu uzņēmējdarbības talantu atbrīvošanu, piešķirot mikro aizņēmumus. Korānā teikts, ka sievietes ir pakļautas vīriešu varai tikai tad, ja vīrieši tērē naudu sieviešu "uzturēšanai". Tātad, ja sieviete pati nopelna savu kapitālu, kā to darīja pravieša Muhameda mīļotā pirmā sieva Khadija, tad viņa var pati lemt par sevi.

Fantāzija? Tad padomājiet par šo stāstu. Kāds žurnālists man pastāstīja par Kabulā sastaptu sievieti, kas paņēma mazu aizdevumu no kādas nevalstiskās organizācijas. Viņa sāka ražot sveces un, izmantojot savus ienākumus, iemācījās lasīt. Šī sieviete pirmo reizi mūžā pati lasīja Korānu, vairs nepaļaujoties uz vietējo garīdznieku izvēli par to, kuras daļai viņai vajadzētu redzēt. Viņa uzzināja, ka Korāns piešķir visām sievietēm tiesības atteikties no laulības. Un, ja sieviete izvēlas laulību, tad Korāns dod tām padomu sastādīt līgumu, kas aizsargātu viņu kā vienlīdzīgu Dieva radību tiesības.

Viņa nolasīja šīs daļas vīram, kas gadiem ilgi bija pret viņu varmācīgi izturējies. Tagad viņš sievu vairs nav aizskāris. Vai nav tā, ka tas viss, kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju secinājumiem visvairāk trūkst arābu musulmaņu pasaulē — zināšanu, brīvības un sieviešu tiesību — gūtu labumu no idžtīhad atjaunošanas. Mēs nedrīkstam šo iespējamību atstāt novārtā.

Atļaušos spert vēl vienu soli tālāk: idžtīhad gars nav vienkārši atjaunojams. Tas ir jādemokratizē un jāpopularizē ārpus akadēmiķu un imamu aprindām. Daži zinātnieki pret to iebildīs, uzstājot, ka, lai praktizētu idžtīhad, nepieciešamas garos mācību gados iegūtas prasmes. Citi teiks, tas viss beigsies ar to, ka ikviens citēs Korānu radikālas rīcības attaisnošanai, kā tas jau vērojams līdz ar interneta attīstību un tradicionālo autoritāšu pavājināšanos.

Tomēr aizvien vairāk zinātnieku uzskata, ka šāds elitārisms tikai pastiprina pakļautības modeli, kas vajā mūsdienu musulmaņu domāšanu – šī sērga neļauj musulmaņiem reformistiem runāt, kad konservatīvie pārņem varu.

Kā teikusi Ingrida Matsone, ASV Hartfordas semināra islāma profesore — "mūsu ļoti šaurā, legālistiskā skatījuma un ārkārtīgi autoritatīvā lēmumu pieņemšanas modeļa dēļ mēs izslēdzam cilvēkus, kas spētu mums piedāvāt citādāku skatījumu uz nākotni."

Matsone, pirmā Ziemeļamerikas Islāma biedrības prezidente sieviete, iet pat tik tālu, ka aicina uz idžtīhad komiķus, dzejniekus un mūziķus. Viņas vēsts ir ļoti atspirdzinoša: lai noskaidrotu, kurus ir vērts uzklausīt, mums jāļauj plašam musulmaņu lokam atrast savu balsi.

Tieši to dara jaunās musulmanes Eiropā, izplatot starpticību laulības svētību caur savām oficiālajām organizācijām un neoficiālajiem tīkliem. Lai viņām burvīgas kāzas!u

* Kanādas žurnāliste Iršada Mandži (Irshad Manji) ir starptautiskā bestsellera Šodienas likstas ar Islāmu: musulmanes aicinājums reformēt viņas ticību autore un globālās reformas atbalstošu musulmaņu tīkla Idžtīhad dibinātāja. Sorosa fonda—Latvija 15.jubilejas ietvaros viņa Rīgā rādīs savu dokumentālo filmu Ticība bez bailēm.
Politikā.lv tālāk aiz maniem komentāriem sākās arī citas runas. Iekopēju:
http://www.politika.lv/index.php?id=508&did=14356
Eldars 05.09.2007 10:12

Jaa, spriezot pec "Ahmeda" komentariem salafizma/vahabizma serga parnem dazus arii Latvijaa....Interesants fenomens, kam butu verts pieverst uzmanibu.

Salafizms/vahabizms ir kropliga izvirtiba, kas Sauda Arabijaa ir valsts ideologija, bet sava ekstremaa formaa izpauzas Al Kajdas un lidzigo organizaciju darbibaa.

"Ahmeda" komentaari ir tipisks sadas kropligas, puritaniskas un primitivas islama uztveres.

Aleksis - Autoram 05.09.2007 10:55

Eldars: Bet neapšaubāmi visvairāk bažu par AKP «slepeno islāmisko dienaskārtību» izraisīja skandalozais mēģinājums ieviest kriminālatbildību par laulības pārkāpšanu, no kura gan Turcijas pilsoniskās sabiedrības un ES spiediena dēļ valdība atteicās.

Neesmu musulmanis (nerunājot par salāfi pozīcijas atbalstīšanu). Bet Ahmedam ir taisnība - E.Mamedova raksts mudž no apzīmējumiem, kurus nekādi nevar uzskatīt par objektīva redzespunkta paušanu: "skandalozais mēgjinājums", "Turcijas islāmistu idejiskās nostādnes bija dziļi reakcionāras, ksenofobiskas un antisemītiskas", "...turpināja dzīvot striktos patriarhālās morāles un kontroles žņaugos", "...interpretē reliģiju samērā aprobežotā un atpalikušā nevis modernā un atvērtā veidā", "...ortodoksālo viduslaiku islāma juristu izdomājumi", "...līdzās moderniem, proeiropeiskiem uzskatiem šajā partijā joprojām ir pārstāvētas arī tradicionālās konservatīvās pozīcijas", "Agresīvāka reliģiozitāte var ari pasliktināt tolerances gaisotni"..., ... Apmēram šādā stilā runāja pagājušā gadsimta boļševiku agjitatori, kuriem bija skaidrs "vienīgais pareizais" vēstures attīstības virziens (sal. Dž.Orvela rakstu http://www.orwell.ru/library/essays/poli...sh/e_polit ). Arī marksistu retorikā bija "progresīvās cilvēces ilgas", "reakcionārisma žņaugi", "imperiālisma slēptie centieni", utml.

Otrs jautājums, kur Ahmedam varu piekrist - vai nu cilvēks ir praktizējošs musulmanis, vai arī viņš tāds nav. Musulmanim ir dabiski censties izpildīt tos priekšrakstus, kurus paredz viņa ticības prakse. Mūsdienu musulmaņu sievietēm vispāratzīta dievbijības izpausme ir valkāt hidžab - kā jau Ahmeds norādīja, tam pamatojums ir Korāns, Sunna un autoritatīvu Islāma skolotāju atzinumi. Un tieši fakts, ka Turcijā šīs galvassegas nēsāšana valsts iestādēs ir aizliegta, ir pretrunā Eiropā atzītajiem apziņas brīvības ideāliem. Sekularizēta valsts (kurā religjijas un valsts kompetences ir nodalītas un savstarpēji netraucē viena otrai) nav tāda valsts, kur visiem ir obligāti atteikties no tās vai citas tradīcijas. Sekularizēta valsts ir tā, kura pēc iespējas maz jaucas cilvēku religjiozitātes izpausmēs.

Turcija daudzās jomās ir visnotaļ moderna valsts ar senām tradīcijām. Varam novēlēt Turcijas tautai pašai lietot savu suverēno gribu un attīstīt politiku tajā virzienā, kurš vislabāk kalpotu tautas tikumam un valsts uzplaukumam. Kamēr mēs nevaram savā valstī sabalansēt tekošā konta deficītu un vērst par labu demogrāfisko katastrofu, diez vai turkiem būtu vajadzīgi padomdevēji no Latvijas. Mēs varam viņiem būt vienīgi ceļa rādītāji uz elli.

Pankūkas - Pētersonei! - Ahmeds 05.09.2007 11:01

Dennis Prager: "Why "Islamophobia" Is a Brilliant Term"

Eldars 05.09.2007 11:49

Aleksis,

Dazi paskaidrojumi. Pirmkart, Turcijas sabiedriba, kaa es paraadiju rakstaa, nav tikai konservativi musulmani. Ieveerojama dala ir sekulaari cilveeki, kuru priekshstati par religijas vietu sabiedribaa un politikaa arii ir jaarespektee. Tieshi shii sabiedriibas dala stingri iestaajaas pret lauliibas parkapshanas krimlinalizaaciju. Valstij nav jaiejaucas cilveeku privaatdziivee.

Otrkaart, apgalvojums "vai cilveeks ir praktrizejoss musulmanis vai nav" ir visai problematisks. Islama interpretaacijas ir loti dazadas. Fundamentalistu propaganda megina visiem uzspiest tikai vienu, dzili puritanisku un aprobezotu, izpratni par islama praksi. Tiem, kas nav musulmani, nav jauztver fundamentalisti kaa vieniigie pilnvarotie musulmanu pasaules runasviiri. Ir daudz dzili ticigu sieviesu, kas nevalkaa galvassegas un negrasas to darit, un nevienai nav tiesiibu vinam parmest, ka vinas ir "sliktas" musulmanietes.

Aleksis - Eldaram 05.09.2007 12:19

Piekrītu Pankūkām par "islamofobiju". Būdama tipiska "birka" (label/ярлык) - tas tomēr ir veiksmīgs termins. Pseidoliberāļiem, kuri savu pretinieku apsaukāšanai paši nemitīgi izdomā visādus vārdiņus (homofobija, netolerance, rasisms, rusofobija, antisemītisms, fundamentālisms, ksenofobija, u.c.) ir jāpiedāvā viņu pašu kaķu barība. Latvijā ir vēl arī tā problēma, ka mums nepietiek arābu, turku, persiešu, urdu, bengāļu utml. valodu pratēju - tādēļ bieži vien uz islāma pasauli mēs skatāmies caur dažādu vismaz divreiz tulkotu ārzemju publikāciju prizmu, kas pašas ne vienmēr ir objektīvas.

Eldars: Ir daudz dzili ticigu sieviesu, kas nevalkaa galvassegas un negrasas to darit, un nevienai nav tiesiibu vinam parmest, ka vinas ir "sliktas" musulmanietes.
Cik saprotu, tad Turcijas politiskajā dienaskārtībā ir runa nevis par to kā būtu pareizāk interpretēt Islāma mācību, bet par ko citu - par politiķu (pārsvarā vīriešu) noteiktu administratīvu aizliegumu nēsāt galvassegas tām sievietēm, kuras to apzināti vēlas darīt.

Šaubas man ir arī par to, vai katrs cilvēks var izdomāt savu personisko versiju par to, kas ir Islāms. Diemžēl dažās rietumvalstīs ir tā, ka dzēriena "Coca-Cola" identitāte tiek stingri aizsargāta (neviens, izņemot konkrētas kompānijas pārstāvjus nevar tirgot dzērienu ar šādu nosaukumu), toties ikvienam ir pilnīga brīvība pašam izgudrot, ko nozīmē būt katolim vai, teiksim, musulmanim, kā interpretēt šo ticību atziņas, utml. Tad arī rodas organizācijas no sērijas Catholics for a Free Choice utml. Un tie politiķi, kuriem tas ir izdevīgi, tad uzstāj, ka mums ir jāuzklausa šie dīvaiņi kā legitīmi katoļu pārstāvji, nevis jāpaļaujas, ka katoļu mācību prot korekti interpretēt likumīgais Baznīcas magistērijs - t.i. pāvests un bīskapi.

Gan cilvēka miesas gan gara dzīve prasa zināmu kārtību - mēs nevaram jebkurai žurgai ļaut līmēt virsū jebkuru etiķeti. Latvijā būtu labi respektēt gan tirdzniecības zīmju, gan arī pazīstamāko ticību identitāti. Islāma gadījumā tas prasa zināmu rūpību un piepūli - ir cilvēki, kuri ir mācījušies interpretēt Islāma likumus (Fiqh) un ir cilvēki, kuri to nav mācījušies. Ja vēlamies skaidrību šajos jautājumos (teiksim, par galvassegām), tad ir vajadzīga attiecīga katedra, teiksim Teologjijas fakultātē, kurā strādātu atbilstoši izglītoti speciālisti. Vai arī varam griezties pēc padoma attiecīgās ārzemju universitātēs, kur autoritatīvi tiek mācītas Islāma studijas.

Eldars 05.09.2007 12:47

Aleksis

Kategoriski nepiekritu. Cilveka attiecibas ar Dievu - vina personiga, nevis "specialistu" lieta. Diemzel, lielaka dala musdienu islama juristu interprete religiju shauri, veidaa, kas ierobezho cilveka izveles un izteiksmes brivibu. Pie tam, vini to pasniedz kaa "iisteno" islamu. Kapec vinu viedoklis butu janem pa pilno? Vini ir maciijushies, jaa. Bet kaa? Pasaule ir mainijusies kops viduslaikiem, un Rietumu sasniegumi demokratijas un cilvektiesibu jomaas viniem pagajusi secen. Korans un Sunna vairs nav pietiekami, lai izprastu moderno sabiedribu.

Jautajumaa par galvassegam, es piekritu, ka aizliegums tas valkaat valsts iestaades un universitates nav gluzhi demokratisks. Bet shii atzina nenoziimee, ka nedriikst apshaubiit to pamatojumu, ko konservativie musulmani izvirza par labu sieviesu aizplivuroshanai.

IM 05.09.2007 13:15

Nu tīri teorētiski ar Korānu uz demokrātiju varētu arī iet , bet tikai praktiski manuprāt šadā gadījumā ir jānoplīst vai nu Korānam vai arī demokrātijai.
Korāns + demokrātija = manuprāt nestabils stāvoklis.

Pankūkas - Pētersonei! - Aleksis 05.09.2007 13:39

Es, savukārt, gribu drusku oponēt par tā lakata (ne)nēsāšanu un vispārpieņemtību, kā arī saistību ar dievbijību. Neapšaubāmi - nēsāšana ir plaši izplatīta, bet ne vispārpieņemta. Domāju, ka Malaizijā islams ir pietiekami "autentisks", un tur nēsāt/nenēsāt jautājums ir diezgan niansēts: atkarīgs, tai skaitā, no "sociālā statusa" (kā sieva, meita, cik turīga, kādu amatu, kādā kompānijā - "Rietumu"/vietējā - ieņemoša un tamlīdzīgi sieviete ir), vietas un laika (lielpilsēta/pilsētiņa/lauki/birojs/oficiāls pasākums/vakariņas restorānā, utt.). Arī šāds tērps būs perfekti pieņemams daudzās situācijās, un tad būs situācijas, kur galva nebūs kaut kā segta tikai retajai.

Marija - Aleksim 05.09.2007 15:06

Nu nezinu, kāpēc mani nepārsteidz, ka aizstāvat islāma fundamentālismu. Jūs klausoties, veidojas iespaids, ka reliģijas galvenā jēga ir ierobežot cilvēku (vēlams, vēl arī laicīgus likumus piesaistīt šīm mērķim - piemēram, sodīt krimināli par laulības pārkāpšanu). Nevis palīdzēt atrast dzīves jēgu, nevis tikt tuvāk Dievam, bet tieši un konkrēti - ierobežot, lai zina savu vietu. It īpaši sievietes. Izskatās, ka tāds viedoklis kā Ahmedam ir tuvs jebkura veida fundamentālistiem. Jo tieši ierobežošana un sodīšana, nevis cilvēka sūtības meklējumi (izmantojot visas savas spējas, tai skaitā intelektu, tai skaitā alkas pēc brīvības) ir tas, kas viņiem liekas saistošs.



Ahmedam



Paldies, pateicoties Jums un saitei uz forumu līdz galam sapratu, ka islama fundamentalisms ir problēma visur pasaulē - tagad arī Latvijā.



Priecājos par to, ka pavisam drīz - rīt - dzirdēsim Rīgā pavisam citu islāma pārstāvi - lielisku Irschad Manji. Viņas ieguldījums islāma pozitīva tēla kā dzīvas (= mainīgas) reliģijas veidošanā ir acīmredzams.

Pankūkas - Pētersonei! - Marija - Aleksim 05.09.2007 16:00

> Nu nezinu, kāpēc mani nepārsteidz, ka aizstāvat islāma fundamentālismu.

Huh?! :)

> piemēram, sodīt krimināli par laulības pārkāpšanu

*rausta plecus* Ja vairums pilsoņu saredz šāda nodarrījuma "sabiedrisko bīstamību", ar ko sods par šādu pārkāpumu ir sliktāks par sodu par rasistisku runu vai apzinātu "nacionālā naida kurināšanu"? Ir cietušais, kuram laupīts dzīvesprieks un citādi sagādātas psiholoģiskas ciešanas, ir parākāpējs - vajag sodu. Ņemam nodefinējam un tad "sabalansējam" vērtības, un uz priekšu... :)

Aleksis - Marija 05.09.2007 16:43

Marija: Nu nezinu, kāpēc mani nepārsteidz, ka aizstāvat islāma fundamentālismu.

Kāds maniem izteikumiem sakars ar "islāma fundamentālismu"? Vai tas nav kārtējais lamuvārds? :)) Par fundamentālistiem, cik atceros, sauca protestantisma novirzienu 20.gs. sākuma ASV, kurš apgalvoja, ka Bībele, sākot ar pasaules radīšanas aprakstu, ir burtiski uztverama vēsturiska liecība. Pretstats tam bija "modernisms" un mācība par Bībeli kā alegoriju. Neesmu drošs, ko vajadzētu saukt par fundamentālu un ko par "nefundamentālu" Islāmu...

Mani komenti attiecas uz divām lietām - pirmkārt, mani pārsteidza E.Mamedova raksta paštaisnā retorika. Otrkārt, musulmaņu sabiedrībām pašām ir noteikti veidi, kā saskaņot viedokļus par savas ticības praksi. Piekrītu Pankūkām, ka izpausmes ir dažādas - ir Malaizijas piemērs, ir arī mums šeit Latvijā pazīstamie tatāri un azerbaidžāņi, u.c. Sk. arī grāmatu Western Muslims and the Future of Islam . Grāmatas autors, šveiciešu musulmaņu skolotājs Tariq Ramadan ieskicē ceļu, kā ticīgs musulmanis var pielāgoties rietumu sabiedrības realitātei, tomēr aicina rīkoties uzmanīgi visos tajos gadījumos, kad kāds malāstāvētājs piedāvā "modernizēt" to vai citu ticības praksi.

Dažas Islāma likumu skolas interpretācijai lieto īpašu spriešanas veidu - Idžtihadu ; par to bija raksts arī šīsdienas "Dienā" - bet nedomāju, ka daudzkas mainīsies uz labo pusi, ja pie Idžtihada ķersies tādi cilvēki kā Irshad Manji. Sal. http://daily.stanford.edu/article/2005/4...eWithTh... .

Marija: Jūs klausoties, veidojas iespaids, ka reliģijas galvenā jēga ir ierobežot cilvēku (vēlams, vēl arī laicīgus likumus piesaistīt šīm mērķim - piemēram, sodīt krimināli par laulības pārkāpšanu).

Religjija un laicīgie likumi ir divas dažādas lietas. Starp citu, sodi par laulības pārkāpšanu ir bijuši izplatīti arī demokrātiskajās un liberālajās ASV - šķiet Džordžijas štatā šādu likumu atcēla tikai 2003.gadā. Lai gan tie bija Bībeles iedvesmoti, šāda veida likumi nebūt nenozīmē, ka visi amerikāņi ir religjiozi. Tas, iespējams, savulaik veicināja cilvēku stāšanos laulībā, ja reiz laulība bija atļauja likumīgām dzimumattiecībām. Sk. arī http://en.wikipedia.org/wiki/Alienation_of_affections .

Eldars - Aleksis 05.09.2007 17:09

Malaizijas piemers ir loti neveiksmigs. Taa ir valsts, kuraa visi iedzitovaji sadaliti konfesionalajas grupas, uz kuram attiecas atskirigi likumi. Praksee tas nozimee, ka, pimeram, dazhos shtatos galvassegas valkasana ir obligata musulmanu sievieteem. Musulmanim arii ir visai problematiski, un dazhos shtatos neiespejami, mainit savu religisko piederibu. Kas attiecas uz Latvijas azerbajdzhaniem, taa ir absoluti sekularizeta grupa. Azerbajdzhanu attieksme pret religiju vienmer bijusi visai relakseeta.

Tariks Ramadans ir pazistams autors, tacu vins ir viens no daudziem, un nav nekada iemesla, kapec vina viedoklim ir jaabuut svarigakam par tadu liberalu reformistu viedokli, kaa jau mineetaa Irshad Manji (starp citu, briljanta ideja vinu uzaicinaat uz LV).

Pankūkas - Pētersonei! - Eldars - Aleksis 05.09.2007 17:50

> Taa [Malaizija] ir valsts, kuraa visi iedzitovaji sadaliti konfesionalajas grupas, uz kuram
> attiecas atskirigi likumi.

Malaizija ir federāla valsts. Musulmaņiem papildus ir sava šaria tiesu sistēma, un man liekas, ka kaut kur vēl bija kaut kādas "kopienas" tiesas "ieziemiešiem". Civilie likumi attiecas uz visiem.

> Praksee tas nozimee, ka, pimeram, dazhos shtatos galvassegas valkasana ir obligata
> musulmanu sievieteem.

Jā, šķiet, vienā - Kelantan štatā. Tur, kur PAS ir dziļas saknes un kur partija gūst pārsvaru vēlēšanās. Es tā arī nesapratu, kam Malaizija ir neveiksmīgs piemērs - taču ne jau tam, ka pat šai vienā valstī vien ir vairāk kā viens piemērs tam, ka "musulmaņu sabiedrībām pašām ir noteikti veidi, kā saskaņot viedokļus par savas ticības praksi". Vairāki, dažādi vērtējami piemēri.

Ahmeds 06.09.2007 01:43

Jaa, spriezot pec "Ahmeda" komentariem salafizma/vahabizma serga parnem dazus arii Latvijaa....Interesants fenomens, kam butu verts pieverst uzmanibu.

Salafizms/vahabizms ir kropliga izvirtiba, kas Sauda Arabijaa ir valsts ideologija, bet sava ekstremaa formaa izpauzas Al Kajdas un lidzigo organizaciju darbibaa.

"Ahmeda" komentaari ir tipisks sadas kropligas, puritaniskas un primitivas islama uztveres.

Pirmkārt, pravieša un viņa līdzgaitnieku kopumā Islāma saprašanas veids nav jāsauc nekādi citādi kā Islāms.

Otrkārt, faļšivijs musuļmaņins jau nu neizteiksies, kāds ir un kāds nav Islāms.

Jebkurš, kurš neuzskata, ka Islāms ir Dieva dotā reliģija un kārtība, kura ir vislabākā, dara kufr vai ir kāfirs (neticīgais, nepateicīgais, aizklātās sirds civlēks).

Tas tāds tipisks krievijas variants: "Jūs ko - nedzerat, skaitat 5 lūgšanas un pat uzskatat, ka Islāms ir viduslaiku tumsonība? Tad jau jūs neesat musuļmaņi, bet gan vahabisti!"

Ahmeds 06.09.2007 01:50

Fundamentalistu propaganda megina visiem uzspiest tikai vienu, dzili puritanisku un aprobezotu, izpratni par islama praksi. Tiem, kas nav musulmani, nav jauztver fundamentalisti kaa vieniigie pilnvarotie musulmanu pasaules runasviiri. Ir daudz dzili ticigu sieviesu, kas nevalkaa galvassegas un negrasas to darit, un nevienai nav tiesiibu vinam parmest, ka vinas ir "sliktas" musulmanietes.

Vai tā "primitīvā" un praktizējošā izpratne - vai nav runa par Muhameda (saas) izpratni?

Vai pretī Islāmam jāliek advansētā iedomība?

Un dziļi ticīga muslima, ja vien viņai ir zināšanas un viņa nedzīvo kādā inkvizīcijas un tirānijas valstī, pakļaujas Dieva norādījumam un publiskā vidē valkā apģērbu, kas nosedz to, ko Dievs norādījis nosegt.

Un nevajag tagad runāt par visiem ticīgajiem akloholiķiem un narkomāniem. Ja viņš ir ticīgs, tad viņš nosoda šo savu grēku, gluži kā sieviete nosodītu viņas nedarīto hidžāba valkāšanu.

Ahmeds 06.09.2007 02:00

Kategoriski nepiekritu. Cilveka attiecibas ar Dievu - vina personiga, nevis "specialistu" lieta. Diemzel, lielaka dala musdienu islama juristu interprete religiju shauri, veidaa, kas ierobezho cilveka izveles un izteiksmes brivibu. Pie tam, vini to pasniedz kaa "iisteno" islamu. Kapec vinu viedoklis butu janem pa pilno? Vini ir maciijushies, jaa. Bet kaa? Pasaule ir mainijusies kops viduslaikiem, un Rietumu sasniegumi demokratijas un cilvektiesibu jomaas viniem pagajusi secen. Korans un Sunna vairs nav pietiekami, lai izprastu moderno sabiedribu.

-----------------

Eldar, es tev pateikšu kādu lietu un tu sapratīsi cik liels sakars tev ir ar Islāmu:

"Vai tu skaiti lūgšanas?"

Tava atbilde uz šo jautājumu arī sakrīt ar tavu atbildi uz "Vai tevi var skaitīt kā muslimu?"

Savukārt šis:

Korans un Sunna vairs nav pietiekami, lai izprastu moderno sabiedribu.

visdrīzāk ir kufr. Jo diez vai aiz šī teikuma tu esi licis kādu citu nozīmi kā to, ka Kurāns un Sunna ir novecojuši mūsdienām un nepiemēroti mūsdienu realitātei kā to saka visi tie "modernisti", kuri neievēro Islāmu un saka, ka tagad ir citi laiki. Vai viņi domā, ka Dievs nezināja kādi laiki būs vēlāk un Kurāns un Sunna ir nepiemēroti?

Ahmeds 06.09.2007 02:08

Es, savukārt, gribu drusku oponēt par tā lakata (ne)nēsāšanu un vispārpieņemtību, kā arī saistību ar dievbijību. Neapšaubāmi - nēsāšana ir plaši izplatīta, bet ne vispārpieņemta. Domāju, ka Malaizijā islams ir pietiekami "autentisks", un tur nēsāt/nenēsāt jautājums ir diezgan niansēts: atkarīgs, tai skaitā, no "sociālā statusa" (kā sieva, meita, cik turīga, kādu amatu, kādā kompānijā - "Rietumu"/vietējā - ieņemoša un tamlīdzīgi sieviete ir), vietas un laika (lielpilsēta/pilsētiņa/lauki/birojs/oficiāls pasākums/vakariņas restorānā, utt.). Arī šāds tērps būs perfekti pieņemams daudzās situācijās, un tad būs situācijas, kur galva nebūs kaut kā segta tikai retajai.

Islāms nav kristietība vai kāda cita reliģija. Islāma avoti ir divi: Kurāns un Sunna.

Sunna ir pravieša paskaidrojums Islāmam, lai nebūtu par pilnu uztverama katra jaunā ērmotā Kurāna interpretācija un jaunas sektas dibināšana, kā tas notiek ar kristiešiem, kuriem katrs izlec un pa savam interpretē Bībeli.

Tas kā kaut kādi muslimi ievēro vai neievēro Islāmu nav Islāma avots. Afganistānā daudzi audzē opiju, bet tas nenozīmē, ka Islāms to atļauj.

Ahmeds 06.09.2007 02:20

Nu nezinu, kāpēc mani nepārsteidz, ka aizstāvat islāma fundamentālismu. Jūs klausoties, veidojas iespaids, ka reliģijas galvenā jēga ir ierobežot cilvēku (vēlams, vēl arī laicīgus likumus piesaistīt šīm mērķim - piemēram, sodīt krimināli par laulības pārkāpšanu). Nevis palīdzēt atrast dzīves jēgu, nevis tikt tuvāk Dievam, bet tieši un konkrēti - ierobežot, lai zina savu vietu. It īpaši sievietes. Izskatās, ka tāds viedoklis kā Ahmedam ir tuvs jebkura veida fundamentālistiem. Jo tieši ierobežošana un sodīšana, nevis cilvēka sūtības meklējumi (izmantojot visas savas spējas, tai skaitā intelektu, tai skaitā alkas pēc brīvības) ir tas, kas viņiem liekas saistošs.


Priecājos par to, ka pavisam drīz - rīt - dzirdēsim Rīgā pavisam citu islāma pārstāvi - lielisku Irschad Manji. Viņas ieguldījums islāma pozitīva tēla kā dzīvas (= mainīgas) reliģijas veidošanā ir acīmredzams.

Islāmā ir definēta cilvēka dzīves jēga un piepildījums uz Zemes - veikt ibāda Dievam - darīt to, ko Dievs vēlas, lai cilvēks darītu, un nedarīt to, ko Dievs vēlas lai cilvēks nedarītu. Muslimi tiešām sevi ierobežo no sliktām lietām. Vai tad ir cilvēki, kuri sevi neierobežo? Visi sevi ierobežo? Piemēram, incests? Zviedrijā likumīgs. Jāgaida kad mūs pie mums. Un cilvēki vienu brīdi izdomā vienus ierobežojumus, bet otru brīdi citus. Patiesībā tikai cilvēku Radītājam ir tiesības un zināšanas noteikt cilvēkiem ierobežojumus. Šie ierobežojumi ir tikai labi. Šeit cilvēki nospēlē naudu zaudētavās un piedzērušies notriec cilvēkus, - vai īstu muslimu pārvaldītā muslimu sabiedrībā tā būtu?

Iršada Mandži nav uzskatāma par jebkādu Islāma pārstāvi. Labi teici, ka priecājies par viņu. Tieši tā - viņa saka to, ko rietumi grib dzirdēt. Bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība. Neesmu dīez ko pētījis viņas izteikumus, bet cilvēks, kas puslīdz ir kaut ko mēģinājis uzzināt par Islāmu un pasaka, ka lezbisms ir atļauts - tas nozīmē, ka viņa nav muslima.

Viņa ir lezbiete, - ja viņa to nenosoda kā grēku, tad viņa ir atkritusi no Islāma. Tas ir plaši zināms, ka jebkāds homoseksuālisms ir stingri noliegts Islāmā. Attiecīgi, ja viņa izsaka pretējo, tādi noliedzot pravieša teikto par lezbietēm, - viņa nav uzskatāma par muslimu.

Tas, ka kādam ir muslima vārds, vai dēvējas par muslimu, vēl nenozīmē, ka viņš ir muslims. Jo viņš var būt neticīgais vai liekulis.

Ahmeds Labot | 06.09.2007 02:30

Tariks Ramadans ir pazistams autors, tacu vins ir viens no daudziem, un nav nekada iemesla, kapec vina viedoklim ir jaabuut svarigakam par tadu liberalu reformistu viedokli, kaa jau mineetaa Irshad Manji (starp citu, briljanta ideja vinu uzaicinaat uz LV).

Tāriks Ramadāns pats ir sacījis dīvainas lietas un nav uzskatāms par kaut kādu Islāma zinātnieku.

Un runa par to kā dzīvot muslimam rietumos nemaz nav īsti par Islāmu. Bet gan par rietumu tirānijas iezīmēm. Lielākajā daļā muslimu valstu tirānijas ir vairāk, bet arī rietumos tās netrūkst. Par to kā censties dzīvot kā muslimam Rietumos.

Jebkurš, kurš saka, ka Islāms ir jāreformē, saka kufr. Kāpēc man visu laiku jārunā par to cik daudz kufr izteikumus saka tie faļšiviji musuļmaņi?

Es neesmu nekāds takfirietis, bet Islāmā ir definēta kufr uzvedība un izteikumi un veids kā izkrist no Islāma.

Par to ākstu un biznesmeni Iršadu Mandži. Nu redz - tādi biznesmeņi zina, ka viņu vēlas klausīties nu un tad viņi paši nebūdami muslimi arī saka visas tās mārketingam izdevīgās lietas. Jums patīk klausīties - klausieties. Bet slepus taču zināt, ka viņa nav nekāda muslima, bet gan izsmiekls.
Kas ir Eldars Mamedovs? Atšķiram gūgļi un ko atrodam:

Atklāta vēstule Latvijas sabiedrībai
Atklāta vēstule


Mēs, apakšā parakstījušies Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji, vēlamies izteikt satraukumu par pēdējā laikā pieredzētajiem tolerances trūkuma un Eiropas demokrātisko tradīciju neievērošanas gadījumiem.

Uzbrukumi cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu tikai nupat Latvijā klasificēti kā rasu naida kurināšanas, nevis vienkārša huligānisma piemēri. Rīgas domes lēmums vispirms izsniegt un tad atņemt atļauju geju un lesbiešu gājienam Vecrīgā kārtējo reizi mums pašiem un arī starptautiskā līmenī parādījis Latviju kā provinciālu un aizspriedumu varā dzīvojošu valsti.

Esam pārliecināti, ka neesam vienīgie, kuriem ir nepieņemama šāda valsts politika. Mēs ticam, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, gan latviešu, gan nelatviešu, gan šeit, gan citur dzimušu, sieviešu un vīriešu, vecu un jaunu, tradicionālas un netradicionālas seksuālās orientācijas, dažādu ādas krāsu, dažādu partiju piekritēju saprot, ka iecietība pret citādo un sava līdzcilvēka tiesību respektēšana un atzīšana ir cilvēces un cilvēcības stūrakmens. Neticēsim tiem, kuri apgalvo, ka neiecietība ir "kristīga vērtība". Nākamajās Saeimas vēlēšanās neuzticēsimies tiem Latvijas politiķiem, kuri savos argumentos uzrunā vēlētāju zemākos instinktus.

Aicinām visus Latvijas iedzīvotājus vienoties pārliecībā, ka rasismam, antisemītismam, homofobijai un tamlīdzīgām parādībām nav vietas nedz Eiropas Savienības dalībvalstī,
nedz tautā, kurai, gadsimtu gaitā diskriminētai, būtu jābūt pašsaprotami noliedzošai pret jebkāda veida diskrimināciju šodien.


Dariet savu viedokli zināmu Latvijas medijiem un politiķiem.
Vienoti dažādībā – tāds ir Eiropas Savienības, tādam – cilvēcības, daudzveidības un demokrātijas vārdā jābūt arī Latvijas sauklim.


Vārds Uzvārds
Ilze Aizsilniece
Atis Amoliņš
Ludmila Apsīte
Agra Asmus–Vāgnere
Andris Aukmanis
Ivars Austers
Anna Auziņa
Irēna Auziņa
Richard Baerug
Arnis Balčus
Ingmāra Balode
Ivars Balodis
Pauls Bankovskis
Juris Bariss
(..)
Viktors Makarovs
Eldars Mamedovs
Una Meistere
Ieva Melgalve
Antons Mozaļevskis
Jānis Naglis
(..)
Kārlis Streips
Anna Stroja
Aija Taurīte
Vita Tērauda
Sergejs Timofejevs
Igors Tolstiks
Ìirts Treikmanis
Visvaldis Valtenbergs
Guntis Valujevs
Aija van der Steina
Mārtiņš Vanags
Andrejs Vanka
Igors Vatoļins
Andrejs Vasiļjevs
Agris Vārpiņš
Krista Vāvere
Vija Vāvere
Marta Veinberga
Sandra Veinberga
Guntars Veinbergs
Pēteris Viņķelis
Dina Vjatere
Inese Voika
Elisabeth von Renner
Gina Waechter
Valdis Zagorskis
Atis Zakatistovs
Dagnija Ziba
Baiba Zīle
Ulla Zumente–Steele


http://www.gay.lv/article.php?aid=496

-----------------

Tā kā Mamedovs ir parakstījies pie vēstules, kurā tiek dots atbalsts publiskās vides samaitāšanai ar Dieva aizliegto zemiskāko grēku slavināšanu, un nosodot vēršanos pret homoseksuālismu vai homoseksuālisma dēvēšanu par pieņemamu uzvedību, tad šādi (ja vien Mamedovs nekad nav lasījis Kurāna tulkojumu), Mamedovs dara kufr vai izkrīt no Islāma (ja ir kādreiz bijis). Jo muslims var pārkāpt Dieva aizliegumu, bet viņš ir tikai grēkojošs muslims. Bet, ja zinot atļauto un aizliegto muslims aizliedz to ko Dievs atļāvis, vai atļauj to ko Dievs aizliedzis, tad viņš izkrīt no Islāma, jo ir paņēmis kādu citu par atļautā un aizliegtā noteicīju, līdztekus Dievam.

Tas tikai parāda, cik nenopietni jāuztver Mamedova domas par to, kas ir Islāms un kāds tas ir. Un tas arī iekļaujas viņa priekos par lezbieti Iršadu Mandži.

Lūk Mamedovam Kurāna tulkojums angliski, lai viņš zinātu, kas tur ir teikts par homoseksuālistiem. Nezināšana ie faktiski vienīgais veids, lai parakstu pie tās homoseksuālisma nenosodošās bet attaisnojošās vēstules nebūtu jāuzskata par kufr vai atkrišanu no Islāma (ja ir bijis tajā):

Pravietis Lots (saas) (kurš ir brīvs no apmelojumiem par viņu, kurus cilvēki ierakstījuši Bībelē) uzrunā homoseksuālistus:

026.165
"Of all the creatures in the world, will ye approach males,
026.166
"And leave those whom God has created for you to be your mates? Nay, ye are a people transgressing (all limits)!"




029.028
And (remember) Lut: behold, he said to his people: "Ye do commit lewdness, such as no people in Creation (ever) committed before you.
029.029
What! do you come to the males and commit robbery on the highway, and you commit evil deeds in your assemblies? But nothing was the answer of his people except that they said: Bring on us God`s punishment, if you are one of the truthful.
029.030
He said: My Lord! help me against the mischievous people.



027.054
And (We sent) Lut, when he said to his people: What! do you commit indecency while you see?
027.055
What! do you indeed approach men lustfully rather than women? Nay, you are a people who act ignorantly.
027.056
But the answer of his people was no other except that they ~s said: Turn out Lut`s followers from your town; surely they are a people who would keep pure!
Turpinās kasīšanās ar "antivahabītu" Eldaru Mamedovu. Vieglāk lasāms komentāru oriģinālajā vietā:
http://www.politika.lv/index.php?id=508&...=2#cp38553

Eldars 06.09.2007 10:19

Cik reizes es jau esmu lasijis dazhaadaas valodaas shos vahabiitu meeslus, ko vini sauc par "isto islamu". Nekad gan nedomaju, ko tos izlasiishu arii latvieshu valodaa....

Diesel - Aleksis 06.09.2007 10:49

Lai gan mani interesē islāma problemātika, neesmu tik kompetents, lai varētu par to detalizēti spriest. Patiesībā man joprojām nav tā īsti skaidrs, kā Turcija visumā kļuva par tik izteiktu sekulāro vērtību cienītāju. Šovasar gan biju Stambulā un pārliecinājos, ka daudzi cilvēki ir izteikti reliģiozi (sievietes valkā parandžas (ja tā ir pareizi:))), vecāki vīrieši velta nosodošus skatienus, ja meitenei, ir, piemēram, atkailināti pleci. No otras puses, it sevišķi dažos modernākos pilsētas rajonos sastopamos cilvēkus ģērbšanās un izturēšanās ziņā nevar atšķirt no jebkuras Rietumu pilsētas iedzīvotājiem. Jāsaka arī, ka pilsētā netrūkst ne armijas pārstāvju, ne Ataturka simbolikas, kas saskanīgi eksistē kopā ar mošejām.

Stanbula gan ir kosmopolitiska un nešaubos, ka attālākos reģionos vērojamā aina varētu būt maziet citāda.

Bet visvairāk mani fascinē tas, ka arī šajā diskusijā esam nonākuši pie homoseksuālisma:)

Aleksis 06.09.2007 12:21

Diesel: Patiesībā man joprojām nav tā īsti skaidrs, kā Turcija visumā kļuva par tik izteiktu sekulāro vērtību cienītāju.

Manuprāt, tas Kemala Ataturka nostādņu mantojums. Pēc Turcijas zaudējuma 1.pasaules karā un impērijas sabrukuma nacionālo traumu kompensēja ar valsts modernizāciju un sekularizāciju. No vienas puses, šī programma bija diezgan veiksmīga un varēja nostiprināties turku nacionālisms. No otras puses politiskajam islāmam vairs nebija konkrēta varas centra (Otomaņu impērijas), uz ko orientēties. Tuvajos Austrumos veidojās dažādas antikoloniāli noskaņotu aktīvistu grupas, t.sk. Musulmaņu Brālība, kuras dibinātāja Hasana Al-Bannas mazdēls ir šajos komentos jau minētais Tariks Ramadans.

Nezinu, kas ir tie dīvainie izteikumi, kurus viņam pārmet Ahmeds. Manuprāt, T.Ramadans ir sakarīgs autors, vismaz viņam ir nopietns un ietekmīgs viedoklis par to, kā Islāms var pastāvēt un nostiprināties mūsdienu rietumu pasaulē. Viņš nepiedāvā pseidoliberāļiem par prieku iztirgot principus (atkāpties no Islāmam tradicionāliem likumiem, sludināt izvirtības), bet arī aicina neuzskatīt visu rietumu civilizāciju par ļaunuma iemiesojumu. Sk. intervijas - http://www.prospect-magazine.co.uk/artic...p?id=75... un http://www.qantara.de/webcom/show_articl..._nr-14/... . Protams, no malas ir grūti spriest - bet ja mēs gribam uzzināt par iespējamām Islāma attīstības tendencēm Latvijā un Eiropā (arī par šeit izskanējušo galvassegu jautājumu), būtu vērts meklēt un uzklausīt cilvēkus, kuriem rietumu musulmaņu vidē ir kaut kāda autoritāte.
Eldars: Cilveka attiecibas ar Dievu - vina personiga, nevis "specialistu" lieta. Diemzel, lielaka dala musdienu islama juristu interprete religiju shauri, veidaa, kas ierobezho cilveka izveles un izteiksmes brivibu. Pie tam, vini to pasniedz kaa "iisteno" islamu. Kapec vinu viedoklis butu janem pa pilno?

Mūsdienu kristietībā ir ne mazums novirzienu, kas ir ļoti liberāli un kur ir atļauts viss, ko varētu kāroties draudzes locekļiem - sava veida "lite" (atvieglots) ticības brends. Cits jautājums - vai šādām draudzēm ir labas izredzes izdzīvot? Zviedrijā tāda baznīca ir pat valsts "oficiālā ticība" Svenska Kyrkan - viņi tur notērē ne mazumu budžeta līdzekļu, bet baznīcas apmeklētība un darbības rezultāti ir pieticīgi - sk. http://online.wsj.com/article/SB11843493...ml?hota... .

Eldars - Aleksis 06.09.2007 12:45

Raadans ir fundamentalists, tikai nedaudz piecukurots. Labi iemacijas manipulet cilvektiesibu, tolerances un "diversitates" retoriku. Nikni neieredz Ataturku, Burgibu (Tunisijas prezidentu) un citus musulmanu pasaules sekularistus.

Vladimirs Vladimirovičs - redakcijai 06.09.2007 13:06

Ar lielu interesi izlasīju gan rakstu, gan arī tam sekojošo diskusiju. Secinājums? Esat mēģinājuši pacelt lietu, kurai spēku stipri vien par maz. Par to liecina, ka diskusijā nav iesaistījušies redakcijas cilvēki, kuri šādu iespēju izteikties līdz šim jau nu gan nav laiduši garām.

Arī tie daži, kas mēģinājuši ko teikt, ieskaitot raxta autoru, darbojas pašvakā argumentācijas lauciņā, lai islama lietās gana zinošajam Ahmedam varētu likt pretī tikpat argumentētu citu viedokli. Starp citu, šis tipiņš uztur gana interesantu forumu latviešu valodā par muslimiem un islāmam veltītu tematiku. Neesmu tajā lauciņā diez ko liels zinātājs, tajā pašā laikā tas tikai vēl jo vairāk pierāda, ka labāk jau nu paliksim pie lietām, kur zināšanas par kādu tematu var iekļauties patīk/nepatīk un vidēja LU Filozofijas kursa ietvaros. Citiem vārdiem sakot paliksim pie diskusijas par lietām, kas ir ierastākas mūsu liberālās domas adeptiem. Tur var arī izpalikt bez pamatīgas zināšnu bāzes par tematu. Pietiek zināt dažus atslēgas vārdus un liberālās filozofijas pamattēzes.

Vismaz šādā gadījumā nepaliksiet par muļķiem. Tēlaini izsakoties ierindniekam Suhovam sakot, ka Austrumi ir smalka lieta, bija 100% taisnība. Tas attiecas arī uz tur valdošās reliģijas filozofijas apmuļļāšnu kā pamatu ņemot Rietumu liberālās filozofijas premises.

Eldars - Vladimiram Vladimirovicam 06.09.2007 14:29

Ludzu pamatojiet savus vardus, kapec Jus uzskatat, ka man nav argumentu, ko likt priekshaa "islama lietaas zinoshajam" Ahmedam? Uz kaa balstaas Juusu pienemums, ka Ahmeds daudz zina par islamu?

Aleksis - Eldaram 06.09.2007 15:15

Eldars: Ludzu pamatojiet savus vardus, kapec Jus uzskatat, ka man nav argumentu, ko likt priekshaa "islama lietaas zinoshajam" Ahmedam?

Atļaušos izteikt novērojumus, kuru dēļ piekrītu V.Vladimirovičam. Diskusijās par Islāmu cilvēki parasti cenšas disciplinēt savas domas un citēt pirmavotus (Korānu, haditus - t.i. autoritatīvas atsauces uz Pravieša dzīvi, pazīstamu pētnieku viedokļus). Religjiskas polemikas piemērus, kāda tā notiek musulmaņu starpā, var viegli atrast Internetā turklāt angļu valodā. Daudzi no mums ir tādus redzējuši. Ja mēs šo tradīciju ignorējam, iznāk tikai nepamatoti apgalvojumi (голословные утверждения). Diez vai tā ir vērts nopietni runāt par ticību, par kuru daudziem no mums pietrūkst praktiskas ikdienas pieredzes, bet kurai pārējā pasaulē ir 1.3 miljardi piekritēju.

Vienīgais diskutētājs, kurš cenšas pamatot savus viedokļus ar pārbaudāmām atsaucēm uz Islāma avotiem ir Ahmeds. Islāms, ticība un Dievs ir tēmas, kurām ir jācenšas pieiet ar tīrām rokām - gan tiešā nozīmē (nomazgājot tās), gan arī pārnestā. Arī kristiešiem ir bauslis pret "Dieva vārda necienīgu valkāšanu". Varbūt reizēm esam to piemirsuši, mani ieskaitot, bet nebūtu par sliktu atcerēties. Jo visās ticībās joprojām ir cilvēki, kuriem tā ir ļoti nopietna realitāte.

Vladimirs Vladimirovičs - Eldars 06.09.2007 15:47

Redz, Aleksis lieliski atbildēja manā vietā. Lai arī gana daudz cenšos iedziļināties, iespēju robežas, Islāmā, neuzskatu sevi par tik kompetentu, lai sāktu vispārīgi vāvuļot par to no Rietumu kultūrā auguša un izglītību guvuša cilvēka viedokļa. Cenšos sekot, kā norāda Aleksis, disputiem par Islāmu, un, ja ar tiem esat pazīstams, piekritīsiet, Jūsu, atļaušos būt kritisks, vāvuļošanā par tradicionālo islāmismu un tā reakcionāro garu, piemīt paprasts un beletrizējošs raksturs. Šoreiz, atļaušos teikt, spēle ir "vienos vārtos". Ahmeds Jūs sakauj ar lielisku lietas pārzināšanu un zināšanu bagāžu.

Cits jautājums, vai es tam piekrītu. Vismaz šobrīd ne www.politika.lv redakcija, ne Jūs nespējat pietiekami argumentēti diskutēt ar, atļaušos teikt, demagogu Ahmedu. Viņš "drēbi" pazīst daudz labāk.

Eldars 06.09.2007 17:04

Aleksis un Vladimirs

Man ir milzigs prieks, ka juus beidzot esat atradushi patieso ekspertu islama jautajumos. Novelu jums ari turpmak veksmigi izglitoties uz salafitu/vahabitu kopipeistu pamata.

Pankūkas - Pētersonei! - Ahmeds 06.09.2007 17:18

Labi, es atkāpšos no veselā saprāta diktētā un paturpināšu...

> Islāms nav kristietība vai kāda cita reliģija. Islāma avoti ir divi: Kurāns un Sunna.

Jā. Cirvis nav āmurs.

> Tas kā kaut kādi muslimi ievēro vai neievēro Islāmu nav Islāma avots. Afganistānā daudzi > audzē opiju, bet tas nenozīmē, ka Islāms to atļauj.

Jā. Abu islama avotu teksts, atšķirībā no transcendentālā musulmaņu Dieva kā tāda, vismaz pakļaujas loģiskai analīzei - vai ne? Tāpat kā spriedumi un apgalvojumi, kas itkā balstās šajos avotos. Tad lūk - tas, ka islamā būtu aizliegts opijs, pats par sevi neko neliecina, vai musulmaņu sievietei būtu aizliegts publiski parādīties bez galvasegas.

Jūs citējāt:

"Sura an-Nur ayah 31 states:

And say to the faithful women to lower their gazes, and to guard their private parts, and not to display their ornaments except what is apparent of it, and to draw their scarves (khimars) over their bosoms (jaybs),"

Atmetot uz mirkli jautājumus, vai Korāna un Sunnas tulkojumi angļu valodā ir vai nav islama avots, kuri no tiem ir vai nav islama avots, "bossom" angļu valodā norāda uz krūtīm. Nevis galvu, ausīm, kaklu, matiem.

Otrais citāts:

"33:58

Those who harass believing men and believing women unjustifiably shall bear the guilt of slander and a grievous sin. O Prophet! Enjoin your wives, your daughters, and the wives of true believers to draw their cloaks over them [when they go out]."

itin neko nesaka par specifisku manieri, kā īsteni ticīgajiem ir jāpavēl sievām, meitām un citu īsteni ticīgo sievām valkāt apmetni.

Vēl kas "milzīgajā pierādījumu blāķī" itkā liecina, ka lakata nēsāšana ir obligāta? :)

Es pieņemu, ka ja jūs, īstens ticīgais būdams un uz korānu atsaukdamies, mēģināsiet Kuala Lumpurā kādai cita īsteni ticīgā sievai pavēlēt nekavējoties apsegt galvu, uz jums no sākuma lūkosies kā uz dīvaini, un ja neliksieties mierā - izsmies.

Wannabe takfiri ir vēl sliktāk kā takfiri :) Ja Sauda Arābijā un tajos "krajos" takfirisms ir "autentisks", tad Latvijā tās izskatās tikai uzjautrinoši.

Ahmeds 06.09.2007 19:00

Man ir milzigs prieks, ka juus beidzot esat atradushi patieso ekspertu islama jautajumos. Novelu jums ari turpmak veksmigi izglitoties uz salafitu/vahabitu kopipeistu pamata.

Es visu laiku domāju, ka mana reliģija ir Islāms, bet lūk kāds cits saka, ka mana reliģija ir kaut kāds vahabītisms - salafītims... Un to saka cilvēks, kurš neskaita 5 obligātās lūgšanas (kufr darbība), kurš kritizē Islāmu (vismaz tā ir saprotams teksts, ka Islāms, Kurāns un Sunna ir ne tik labi kā "mūsdienu" rietumu sasniegumi) (Neuzskatīt, ka Islāms ir vislabākais vai jo vairāk - kritizēt - ir atkrišana no Islāma), kurš atbalsta Dieva aizliegto homoseksuālismu (atļaut to, ko Dievs ir aizliedzis, vai nosaukt par labu vai pieņemamu to, ko Dievs ir norādījis kā slikut, ir atkrišana no Islāma).

Vai šis cilvēks, kurš savā rīcībā norādījis, ka viņa sakars ar Islāmu ir tikai tāds, ka viņam senčos bijuši muslimi, - vai šis cilvēks nenorādītu, ko es saku Islāmam neatbilstošu, lai es to varētu sevī izlabot?

Kas no manis teiktā neatbilst Islāmam?

Patiešām var redzēt, ka tie cilvēki, ar muslimu uzvārdiem, kuri paši dzer, smēķē, veic zina, neveic obligāto Islāma praksi un dara kufr un širk, tie muslimus, kuri veic obligāto Islāma praksi un cenšas negrēkot - tos viņi sauc par vahabītiem-salafītiem.

Eldar, vai nejūti cik sviestaini izklausās, ka tu vērtē, kas ir Islāms un kas nav, lai gan pats pat ja kādreiz esi bijis muslims, tad esi veicis izkrišanu no Islāma.

Ir starpība starp darīt kufr (neticību) un būt kufrā. Lūgšanu neskaitīšana ir kufr darīšana, ja vien cilvēks atzīst, ka lūgšanas viņam ir jāskaita, bet viņš smagi grēko. Bet ja viņš saka, ka viņam nav jāskaita obligātās lūgšanas, tad viņš izkrīt no Islāma, pat ja dara tās lūgšanas.

Tā piemēram gejs var būt muslims, ja viņš atzīst, ka viņš nav tāds piedzimis, bet gan saslimis vai izvirtis šajā nosodāmā grēkā. Bet cilvēks var pat nebūt gejs, bet ja viņš saka, ka gejisms ir atļauts un normāls un pieņemams un nav grēks (vai pat atbalsta gejisma pieņemšanas sludināšanas atļaušanu kā tajā vēstulē), tad attiecīgais cilvēks izkrīt no Islāma.

Jo viņš ir pieņēmis kādu citu Dieva vietā par noteicēju, kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Tādi viņš dara širk - asociē Dievam partnerus un nav vairs monoteists, bet gan mušriks - politeists.

33:36

It is not for a believer, man or woman, when Allah and His Messenger have decreed a matter that they should have any option in their decision. And whoever disobeys Allah and His Messenger, he has indeed strayed in a plain error.

"Verily, God forgives not (the sin of) setting up partners in worship with Him, but He forgives whom He pleases other sins than that" (al-Nisa 116).

"Say: Was it God, or His signs or His Messenger that you were mocking? Make no excuse, you have disbelieved after you had believed." (al-Tauba 65-66).

24.sūra:

46 We have indeed sent down (in this Quran) manifest Ayat (proofs, evidences, verses, lessons, signs, revelations, lawful and unlawful things, and the set boundries of Islamic religion, etc. that make things clear showing the Right Path of Allah). And Allah guides whom He wills to a Straight Path (i.e. to Allahs religion of Islamic Monotheism).

47 They (hypocrites) say: "We have believed in Allah and in the Messenger (Muhammad SAW), and we obey," then a party of them turn away thereafter, such are not believers. 48 And when they are called to Allah (i.e. His Words, the Quran) and His Messenger (SAW), to judge between them, lo! a party of them refuse (to come) and turn away. 49 But if the right is with them, they come to him willingly with submission. 50 Is there a disease in their hearts? Or do they doubt or fear lest Allah and His Messenger (SAW) should wrong them in judgement. Nay, it is they themselves who are the Zalimoon (polytheists, hypocrites and wrong-doers, etc.). 51 The only saying of the faithful believers, when they are called to Allah (His Words, the Quran) and His Messenger (SAW), to judge between them, is that they say: "We hear and we obey." And such are the prosperous ones (who will live forever in Paradise). 52 And whosoever obeys Allah and His Messenger (SAW), fears Allah, and keeps his duty (to Him), such are the successful ones. 53 They swear by Allah their strongest oaths, that if only you would order them, they would leave (their homes for fighting in Allahs Cause). Say: "Swear you not; (this) obedience (of yours) is known (to be false). Verily, Allah knows well what you do." 54 Say: "Obey Allah and obey the Messenger, but if you turn away, he (Messenger Muhammad SAW) is only responsible for the duty placed on him (i.e. to convey Allahs Message) and you for that placed on you. If you obey him, you shall be on the right guidance. The Messengers duty is only to convey (the message) in a clear way (i.e. to preach in a plain way)." 55 Allah has promised those among you who believe, and do righteous good deeds, that He will certainly grant them succession to (the present rulers) in the earth, as He granted it to those before them, and that He will grant them the authority to practise their religion, that which He has chosen for them (i.e. Islam). And He will surely give them in exchange a safe security after their fear (provided) they (believers) worship Me and do not associate anything (in worship) with Me. But whoever disbelieved after this, they are the Fasiqoon (rebellious, disobedient to Allah). 56 And perform AsSalat (IqamatasSalat), and give Zakat and obey the Messenger (Muhammad SAW) that you may receive mercy (from Allah).



Bet ja Islāma saturs ir nepazīstams, tad lūk šeit skaidrāk nevar būt paša pravieša paskaidrojumā:

9. sūra 31. ajāts:

"They took their priests and their monks as their gods instead of Allah and also the Christ, the son of Mariam. And they have not been ordered but to worship the one God. There is no god except Him. Glorious and high is He above what they associate with Him."

Adi Bin Hatim came to the prophet Muhammad (S.A.W.), wondering about this verse. Adi said to the prophet that they (meaning the people of the book) did not worship their (priests and monks). The prophet (S.A.W.) replied: "Yes, they (meaning the priests and monks) forbade what was lawful, and allowed what was forbidden, then they (meaning the people of the book) followed them. That is their worship to them."

Kurāns un pravieša izteikumi ir pilni ar jautājumiem par monoteisma pārkāpšanu. Bet domāju, ka ar šo ir skaidrs, ka cilvēks, kurš skaidrā prātā un zinot, ka Islāms noliedz homoseksuālismu kā atļautu vai atzīstamu (kur nu vēl šī grēka par normālu un pieņemamu slavināšnu), paraksta augstāk minēto vēstuli, tādi viņš nav uzskatāms par Islāmam piederīgu. Pēc tā viņa replikas par to, ka redz muslimi ir vahabīti, ir sviestainas.

Raksts jau parādīja viņa attieksmi pret Islāmu, kuru viņš nebūt neuzskata par Visgudrā Dieva norādīto vislabāko sistēmu cilvēcei.

Ahmeds 06.09.2007 19:02

Starp citu, šis tipiņš uztur gana interesantu forumu latviešu valodā par muslimiem un islāmam veltītu tematiku.

Paldies, cenšos.

:-)

Ahmeds 06.09.2007 19:12

Ludzu pamatojiet savus vardus, kapec Jus uzskatat, ka man nav argumentu, ko likt priekshaa "islama lietaas zinoshajam" Ahmedam? Uz kaa balstaas Juusu pienemums, ka Ahmeds daudz zina par islamu?

Es nepretendēju, ka zinu daudz, bet pietiekami lai spētu zināt, kas ir un kas nav Islāms... Bet esmu muslims, kurš spēj pamanīt galvenos kufr un širk veidus, un katrā ziņā man pietiek zināšanu lai nelietotu tādu sviestainu vārdu kā "vahabītisms".

Ahmeds 06.09.2007 19:35

> Tas kā kaut kādi muslimi ievēro vai neievēro Islāmu nav Islāma avots. Afganistānā daudzi > audzē opiju, bet tas nenozīmē, ka Islāms to atļauj.

Jā. Abu islama avotu teksts, atšķirībā no transcendentālā musulmaņu Dieva kā tāda, vismaz pakļaujas loģiskai analīzei - vai ne? Tāpat kā spriedumi un apgalvojumi, kas itkā balstās šajos avotos. Tad lūk - tas, ka islamā būtu aizliegts opijs, pats par sevi neko neliecina, vai musulmaņu sievietei būtu aizliegts publiski parādīties bez galvasegas.

Redzi, Islāma avoti - Kurāns un Sunna ir Dieva zināšanu avoti. Un tāpāc arī tos mūsu pareizā attieksme pret tiem ir jau minētajā Kurāna fragmentā:

24:51:

51 The only saying of the faithful believers, when they are called to Allah (His Words, the Quran) and His Messenger (SAW), to judge between them, is that they say: "We hear and we obey."

Mēs varam domāt par to, kāda loģika un racionālisms ir aiz tā, bet racionālisms nav metode lai izlemtu, kas mums jādara vai ne. Jo racionālisms balstās uz cilvēka ierobežotajām zināšanām, prāta spējām un uztveri. Un pat ja mēs 98% varam atrast visam visgudrāko racionālo pamatoju, tad tik un tā, būs kāda daļa Islāma, kuram mēs paklausīsim noliekot sevi vietā. Jo mūsu prātiņi nav tik diži, lai mēs izprastu visu ko Dievs mums ir norādījis.

Tāpēc mēs varam skatīt Islāmu kā ļoti racionālu reliģiju, bet mēs atradīsim lietas, kurām mēs nezinām pamatojumu un tik un tā paklausīsim Dieva pavēlei.

Nu skaidrs ar Kurānu - tie ir Dieva Vārdi. Bet kā pravieša Sunna ir no Dieva?

Redzi, ne viss, ko darīja vai sacīja pravietis ir Sunna. Sunna ir tas, ko viņš darīja kā Dieva pravietis pamatojoties uz viņā ierakstītām zināšanām. Tas, kādas kurpes šim cilvēkam patika, vai kādi ēdieni garšoja vai negaršoja - tā nav Sunna. Arī viņa padoms kaimiņam dateļpalmu kopšanā ir arāba Muhameda un nevis pēdējā Dieva pravieša (saas) teiktais.

Tāpēc arī Sunna nav pakļauta mūsu ierobežotās izpratnes, zināšanu, spēju ķidāšanai.

Jo tad cilvēki pirms 1000 gadiem nesaprotot tās zinātnes lietas, kuras zinām mēs, būtu atteikušies no daļas Islāma, lai gan viņi vienkārši nezināja.

Bet tas piemērs par to, ka Islāms nav kristietība, nozīmēja to, ka Islāms balstās tikai uz avotiem un nevis cilvēku izdomājumiem.

Un kurš gan pateiks kā jāsaprot Kurāns? Vienmēr būs cilvēki, kuri dažādu motivāciju dēļ slieksies uz kroplu izpratni un ārpuskonteksta izraušanu.

Pareizā metode - skatīties kā Islāmu saprata Dieva pravietis un viņa skolnieki kopumā.

Jo vienmēr uzradīsies cilvēki, kuri negribēs Islāmu un mēģinās to izdomāt citādu. Viena no svarīgākajām Dieva pravieša funkcijām tieši ir parādīt un paskaidrot kā jāsaprot Dieva Vēsts. Lai Dieva Vēsti pieņemtnegribošie neteiktu, ka viņi ir pieņēmuši, bet patiesībā tikai melo par Dieva Vēsti.

Un tāpēc pareizā Islāma izpratne ir tā, kas Muhamedam (saas). Šī izpratne arī ir Sunnā un tā mums jāsaprot Islāms. Tāpēc tās grupas, kuras nevēlas ievērot Islāmu, tās ignorē pēdējā Dieva pravieša praksi un tikai runā par selektīvu Kurāna uztveri. (Bet Kurānā ir norādīts, ka jāklausa Dieva pravietim.) Šādi skatoties kā Islāmu saprata Dieva pravietis, mums atkrīt gandrīz visas domstarpības par to kāds ir Islāms.

Pankūkas - Pētersonei! 06.09.2007 20:00

Skaidrs. :) Un, lai cik arī īsteni ticīgie deklarētu un uzsvērtu savu ticību neapšaubāmās atšķirības, tad kad nonāk līdz strīdiem par ticības avotu specifiku, ticīgie nereti kļūst apbrīnojami līdzīgi. No vienas puses - avoti ir tikai tādi un šādi, no otras - ne viss tajos esot izprotams. Uzjautrinošākais pamatojums obligātai lakata neesāšanai vienā un tikai vienā veidā, ko ir nācies redzēt, bija, ka arābu valodas pratējam, redz, izlasot vienu pantiņu, būšot acīmredzams, ka tas satur pavēli neesāt to un to, tai un tai veidā (mūžīgi mūžos) :)

Ahmeds 06.09.2007 20:12

Par galvaslakatu.

Pirmkārt, ir sākta nepareiza metodoloģija. "qur`ān" nav angliski, bet gan arābiski. Tāpēc vārdi nozīmē to, ko tie nozīmē Kurāna arābu valodā un nevis to, kā mēģinājis to pārtulkot uz citu valodu interpretētājs.

Islāma zinātniekiem nav jautājumu vai sievietēm ir jāvalkā galvaslakats (noteikta pretējā dzimuma klātbūtnē. Mājās starp savējiem viņām tas nav jādara vispār.). islāma zinātniekiem ir diskusijas vai sejas aizsegšana ir obligāta vai tikai neobligāta, bet uzslavējama sieviešu prakse.

Lūk var palasīt kā argumentē (par to ka sejas aizsegšana nav obligātia) 20.gs. dižākais hadīsu pētnieks un Islāma zinātnieks, albāņu izcelsmes sīrietis Albānī:

http://islamicweb.com/beliefs/women/albani_niqab.htm

Līdzīgas runas runā arī jamaikas izcelsmes 72.gadā Islāmu pieņēmušais Islāma zinātnieks Bilal Philip:

http://www.bilalphilips.com/bilal_pages....m_conte...

Ir daudzi hadīsi, kuri tieši vai netieši norāda par šo praksi> Jāsaprot, ka Sunna tiek nodota arī praksē - no paaudzes paaudzē. Vai tad var pazust tāda ikdienas prakse kā muslimu sveicināšana vai kas cits?

Daudz par šo nerunāšu, došu tikai mājienu:

Arābu valodā "khamr" nozīmē "vīns"-"alkohols"-"apreibinātājs"-"tas, kurš sagroza galvu".

Khimar (dzirdi līdzību ar khamr?) savukārt ir "galvaslakats", "tas, kurš aptver galvu".

Khimar ir galvaslakats.

Mūsdienās ir saradušās dažādas grupas, kas vienkārši nevēlas ievērot Islāmu un apklāt to, ko Dievs pavēlējis apklāt sievietēm, un tāpēc arī izdomā visādas nejēdzības ar kurām mēģina uzķert cilvēkus, kuriem nav zināšanu par Islāma un tā metodoloģiju, 1400 gadu Islāma mantojumu. Viņi izraujot no konteksta mēģina bīdīt visādus nejēdzīgus apgalvojumus, kuros maldinoši ir noignorēta viņiem neizdevīgā informācija...

Vladimirs Vladimirovičs - Eldars 06.09.2007 20:23

Vēlos tomēr paskaidrot sekojošo.

Ja vēlamies būt objektīvi, kaut arī plaši izmantojot demagoģiju, tomēr labi pārzinot priekšmetu, Ahmedam šeit nav pretinieku. Vienmēr par visu diskutēt gatavās www.politika.lv redaktore un viņas vietniece, laikam saprotot, ka šoreiz mētāšanās ar vispārējām liberālās Rietumu filozofijas frāzēm, parādīs, ka par islāmu viņām nav pat nojēgas, nolēmušas klusēt.

Šajā sakarā man ir priekšlikums redakcijai labāk par šo klaji neveiksmīgi izvēlēto islāma un musulmanisma "ekspertu" Eldaru pieaicināt kaut vai godājamo profesoru Teivānu. Viņš vismaz to ir studējis gana nopietni un argumenti nebūs "pats muļķis" līmenī.

Piedod, Eldar, ka izsakos tik skarbi, bet tā nu tas ir. Kaut gan, Jūs tur vainot nav īsti taisnīgi. Līdzīgi kā Jūs un www.politika.lv redakcija, islāma un musulmanisma pasaules problemātikai pieiet praktiski visa Rietumu pasaule. Jau sākuma uzstādījums diskusijai - pēc "mūsu klostera noteikumiem", saknē ir galīgi garām. Mēs vnk paiesim garām viens otram nošvirkstot kā sērkociņi. Faktiski izņemot plaši uzstieptos mūsu pašu brīvdomātāju uztieptos stereotipus, pastulbas Holivudas action filmas, nekāda cita argumentēta diskusija nenotiek.

Ahmeds Labot | 06.09.2007 20:28

Skaidrs. :) Un, lai cik arī īsteni ticīgie deklarētu un uzsvērtu savu ticību neapšaubāmās atšķirības, tad kad nonāk līdz strīdiem par ticības avotu specifiku, ticīgie nereti kļūst apbrīnojami līdzīgi. No vienas puses - avoti ir tikai tādi un šādi, no otras - ne viss tajos esot izprotams.

Jāsaprot, ka, ja ir Dievs, tad Viņš pēc definīcijas ir nekļūdīgs. Un vai Dievs ir radījis mūs bez nolūka un pametis mūs bez pamācības dzīvot? Tas savukārt nozīmē, ka Dievs ir norādījis cilvēcei Vienu Pareizo Ceļu un pārējais ir kļūdīgie neceļi. Kāpēc Vienu?

Tāpēc, ka ir Viena cilvēce un Viens Dievs, tad starp viņiem ir Viens ceļš. Vai tad Radītājs nezinās kā jādzīvo Radībai?

Bilal Philips - The True Way of Life / Religion Of God 5*http://www.lightuponlight.com/islam/modules.php?name=Stream2...Bilal Philips - The Way Is Onehttp://www.lightuponlight.com/islam/modules.php?name=Stream2...

ИСТИННАЯ РЕЛИГИЯ АЛЛАХА 5* (Pāris argumenti kāpēc Islāms ir Īstā reliģija.)http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...d=254#p254

Ahmeds Labot | 06.09.2007 20:34

godājamo profesoru Teivānu

Vispār Taivāns ir smieklīgs krustnesis, kurš savā bēdīgi slavenājā intervijā aizmuldējās tādas nejēdzības, ka pats vēlāk sakaunējās un atzina, ka pārcenties.

Krustneša Teivāna stratēģija ir tād: teikt, ka Islāms mums uzbrūk un pārņem un ja mēs saspurosimies kā kristieši (vēl labāk ja kā grieķu katoļu kā viņš), tad Teivana ļauni draugi muslimi pārņems Latviju. Bīstieties tauta!

Teivāns patiešām nav labākais variants. Tas ir apkaunojums LU, ka šāds cilvēks pie viņiem strādā. To, ka viņam ir mazas zināšanas, to pateiks arī daudzi no LU (bet tā kā viņš ieņem nozīmīgus amatus LU, tad negrib to čeksistu-krustnesi kaitināt.).
Politka.lv ņēmusi interviju no lezBIETES biznesmenes, Salmana Rušdī draugaļas Iršadas Mandži, kura izliekas par muslimu, Islāma zinātnieku un vispār nozīmīgu personu muslimiem.

Pats raksts nav diez ko interesants, tante visu laiku māna nezinošo intervētāju (kura vēlas būt apmānīta):

Atstrādāta muldēšana, kur situāciju nezinošajai šī biznesmene atstāsta situāciju viņas dzīvē un Islāmā savā naratīvā:
Islāma reformas vēstniece
http://www.politika.lv/index.php?id=14430

Islāma reformas vēstniece [25]
Īstā problēma nav islāms, bet gan musulmaņi. Islāms piedāvā iespēju mainīties, un mums tikai pašiem ir jāsaņem drosme to izdarīt.

Iršadu Mandži (Irshad Manji), Kanādā dzīvojošu musulmani, žurnālisti, grāmatas Šodienas islāma problēmas: musulmanes aicinājums pēc reformas savā reliģijā autori, intervē politika.lv producente Krista Baumane



Iršada Mandži
Foto no I.Mandži personīgā arhīva

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Jums laika gaitā „piekarinātas“ dažādas birkas — no radikālliberāles līdz „Osamas bin Ladena ļaunākajam murgam“. Jūs pati sevi saucat par musulmani-refjuzņiku. Ko jūs ar to domājat?

Es tiešām tā sevi kādreiz dēvēju, bet šobrīd pati apzināti attālinos no šī apzīmējuma. Es ar „refjuzņiku“ (no angļu val. refuse – atteikties, atgrūst) nedomāju atteikšanos no islāma, jo esmu ticīga musulmane, bet gan atteikšanos pievienoties robotu armijai jebkura Dieva vārdā, ieskaitot manējo. No visiem apzīmējumiem, ar ko esmu apveltīta, vispirmām kārtām uzskatu sevi par domātāju, kas man ļauj katru dienu „būt ceļā“. Domājot mēs attīstāmies un atgrūžam fundamentālismu, lai no kādas identitātes, ieskaitot mūsu pašu, tas arī neuzmāktos. Savā ceļojumā es virzos uz priekšu — „refjuzņjiks“ nozīmētu, ka es esmu pret kaut ko, savukārt es vēlos būt „par“ — par morālo drosmi, par islāma reformu un neatkarīgu domāšanu. Tāpēc savā darbā es īpaši uzsveru islāma neatkarīgās domas tradīciju, kas pazīstama kā idžtīhad.



Kā sākās Jūsu pašas „ceļojums“ un kurp šobrīd virzās idžtīhad projekts?

Es ceļoju gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sākumā kā bēgle uz Kanādu. Bērnībā papildus valsts vidusskolai, kādās mācās vairums Ziemeļamerikas skolēnu, sestdienās pavadīju garas stundas islāma reliģiskajā skolā — madresā. Tur arī sākās manas problēmas ar islāma mācībām.

Katru nedēļu man stāstīja, ka sievietes ir otršķirīgas būtnes, bet ebreji — blēži. Tas nesaskanēja ar manām personīgajām izjūtām un pieredzi, tāpēc es sāku uzdot jautājumus. Ļoti vienkāršus jautājumus, kas manam skolotājam likās tik nepiedienīgi un kaitinoši, ka kādu dienu četrpadsmit gadu vecumā man nepārprotami lika saprast — vai nu tici, vai arī vācies prom! Starp ticību, meliem un iespēju tikt ārā no šīs saindētās vides es izvēlējos aiziet. Savai mātei es skaidroju, ka nepametu Allāhu, bet gan madresu. Tā ir ļoti liela atšķirība.

Nākošos 20 gadus es islāmu pētīju pati saviem spēkiem publiskajā bibliotēkā. Man ir liels prieks, ka izvēlējos to darīt, jo tieši tad es atklāju savas reliģijas skaistos un pozitīvos aspektus, ko ironiskā kārtā nekad man nebūtu izdevies reliģiskās skolas sprostā. Un es pateicos Dievam par informācijas brīvību. Tā izglāba ne tikai manu ticību islāmam, bet arī padarīja mani par atbildīgu musulmani, aicinot ieklausīties savā sirdsapziņā.

Minēšu vienu piemēru. Tas notika 8 mēnešus pirms 2001.gada 11. septembra. Tolaik es biju populāra Toronto televīzijas raidījuma producente. Kādas nogurdinošas decembra darbdienas beigās pamanīju uz sava galda aploksni, kur iekšā bija avīžraksta izgriezums ar ziņu par septiņpadsmitgadīgu meiteni Nigērijā, kura bija apsūdzēta par seksuālām attiecībām pirms laulībām. Par spīti septiņām liecībām, ka tā ir bijusi izvarošana, vietējās varasiestādes saskaņā ar šariata likumiem piesprieda meitenei simts pletnes cirtienus. Uz avīzes izgriezuma malas ar sarkanu pildspalvu bija rakstīts „Iršada, pastāsti man kādu dienu, kā tu savieno šādu ārprātu ar savu musulmaņu ticību?”. Šo komentāru rakstīja mans priekšnieks.

Mana pirmā reakcija bija dusmas, ka viņš uzdrošinājies apšaubīt manu reliģiju. Vēlāk mana sirdsapziņa lika man mainīt šo noliedzošo attieksmi un atzīt, ka jautājums ir bijis vietā. Es izlēmu, ka jābeidz aizsargāties, jāatver acis un pašai sev jāuzdod svarīgs jautājums: „Kas vēl islāma vārdā šodien tiek nodarīts cilvēktiesībām?”. Tajā brīdī es apzinājos starpību starp identitāti un pašcieņu. Mana musulmanes identitāte lika aizsargāties, bet cilvēciskā pašcieņa lika sajust, ka ir pilnīgi pareizi izrādīt sašutumu par to, ka jaunu sievieti, kas ir nozieguma upuris, islāma tiesa soda kā noziedznieci. Tajā brīdī es sapratu, ka man jāatzīst patiesība, un šī atziņa arī noveda mani līdz grāmatas rakstīšanai.



Savā grāmatā Jūs rakstāt, ka viens no pirmajiem jautājumiem madresas skolotājam bija: „Kāpēc meitenēm nav atļauts vadīt lūgšanu?”. Vai sieviešu tiesības ir savienojamas ar islāma ticību?

Kad es pametu madresu, lai pati pētītu islāmu, es atklāju, ka pravieša Muhameda laikos sieviete vadīja lūgšanas. Madresā par šo faktu mums neviens nestāstīja. Tātad ir bijis precedents, un no tā izriet jautājums, kāpēc mums regulāri stāsta, ka sievietes nevar vadīt lūgšanas? Atbildei nav sakara ar islāmu, tā meklējama arābu kultūras tradīcijā, kas saistīts ar izpratni par godu. Sievietēm ir iestāstīts, ka viņas nedrīkst vadīt jauktu dzimumu lūgšanas, jo šajā procesā, kad vadītājai jānoliecas lūdzēju priekšā, viņas, atvainojiet, dibens tiktu izsliets gaisā, un vīriešiem būtu grūti koncentrēties uz dievvārdiem, jo viņi pievērstu uzmanību sievietes ķermenim.

Mana problēma ar šo argumentu ir tāda, ka tas traktē vīriešus kā bērnus, kas nespēj kontrolēt savu uzvedību. Ja pastāvīgi pret lielu cilvēku grupu — šajā gadījumā pret vīriešiem — izturas kā pret mazgadīgiem un vājiem, tas automātiski viņos rada divas lietas: upura mentalitāti (un tad nav brīnums, ka islāmticīgo vīriešu vidū tik izplatītas izjūtas ir dusmas) un visatļautības apziņu (ja reiz viņi var nesodīti atļauties jebko un nav jābūt atbildīgiem par savu rīcību).

Kamēr mēs, musulmaņi, paši neapzināsimies šo problēmu, ka par godu un reputāciju visa atbildības nasta tiek uzkrauta sievietei, mēs netiksim tuvāk lietas būtībai un atbildei uz jautājumu, kāpēc islāma vārdā notiek tik daudz vardarbības. Tas tikai pierāda, ka īstā problēma nav islāms, bet gan paši musulmaņi. Islāms piedāvā iespēju mainīties, mums pašiem ir jāsaņem drosme to izdarīt.

Pravietis Muhameds uz jautājumu, kas ir reliģija, piedāvāja vienkāršu bet ne vienkāršotu atbildi: „Reliģija ir veids, kā tu izturies pret citiem”. Tas nozīmē, ka būtiska ir nevis reliģijas teorija, bet gan, kā to praktiski pielieto ticīgie. Tās ir labas ziņas, jo apliecina, ka pašu musulmaņu varā ir mainīties un atjaunot humānismu vienā no pasaules cildenākajām reliģijām.



Pārmaiņas ir Jūsu vadītā projekta Idžtīhad galvenais uzdevums. Ko Jūs vēlaties panākt un kādi ir līdzšinējie sasniegumi?

Idžtīhad ir islāma kritiskās domāšanas tradīcija. Mūsdienās, kad burtiska, dogmatiska pieeja islāmam ir tik plaši izplatīta, grūti iedomāties, ka šāda tradīcija varēja pastāvēt. Īstenībā jau no 8. līdz 12. gadsimtam, kad kristietība slīga garīgā tumsā, islāma civilizācija bija pasaules līdere izziņā un kreativitātē. Daudz kas no tā, ko mēs šodien uztveram kā Eiropas sekulārās kultūras vai jūdaisma-kristiešu kultūras produktu, īstenībā ir islāmticīgo radīts. Piemēram, viens no pasaules pirmajiem augstākās izglītības institūtiem 9. gs. Bagdādē, mokas kafija, ģitāras agrīnā versija, pat tik tipiskam spāņu vārdam „olē!” sakne nāk no arābu vārda „Allah”. Es to pieminu tāpēc, ka mūsdienās ļoti viegli iedomāties, ka islāms un rietumi ir pastāvīgi pretinieki, kamēr vēsture liecina par islāma nozīmīgo lomu Eiropas renesansē un ilustrē islāma un rietumu savstarpējo sadarbību, ko nevajadzētu ignorēt.

Tā mēs nonākam pie idžtīhad un es ticu, ka šo tradīciju vislabāk spēs atdzīvināt vispirmām kārtām tieši tie musulmaņi, kas dzīvo Rietumos, jo viņiem ir privilēģija izbaudīt vērtīgo brīvību domāt, izaicināt un tikt izaicinātiem, nebaidoties no represijām. Tā ir dārga dāvana, kuru izmantojot, es un grupa uz reformām noskaņotu musulmaņu esam aizsākuši Idžtīhad projektu. Tas ir mēģinājums izveidot iekļaujošu tīklu, kas aptvertu musulmaņu reformistus un nemusulmaņu domubiedrus. Lai arī šo tīklu aizsākām no Ziemeļamerikas un Eiropas, jau šobrīd tā ir globāla iniciatīva ar nodaļām Ammanā, Džakartā un Rietumu krastā Palestīnā.

Ar ko tad mēs nodarbojamies? Es vēlos sākt ar personisku piemēru. Kad manu grāmatu izdeva angļu valodā, mana e-pasta kastīte pārplūda ar vēstulēm no Tuvo Austrumu musulmaņu jauniešiem ar lūgumiem pēc grāmatas tulkojuma arābu valodā, lai viņi varētu grāmatas idejas apspriest ar draugiem, kas ir izslāpuši pēc atklātas sarunas par islāmu. Sākumā es viņiem rakstīju atbildes ar lūgumu nosaukt vienu arābu izdevēju, kam būtu drosme ko tādu publicēt. Vairums no viņiem atrakstīja, lai es arābu tulkojumu nopublicēju savā interneta mājaslapā, ko tad varētu slepeni lejuplādēt un lasīt zināmā drošībā salīdzinājumā ar risku nēsāt līdzi grāmatas kopiju. Man tas šķita ģeniāls ierosinājums, es tā arī izdarīju, un gada laikā arābu valodas tulkojums ir lejuplādēts vairāk nekā 250 000 reižu. Esmu internetā publicējusi arī tulkojumus urdu un persiešu valodās, kas pusgada laikā katrs lejuplādēti ap 90 000 reižu. Šīs aktivitātes rezultātā esam izveidojuši Idžtīhad projekta datu bāzi reformām noskaņotiem musulmaņiem, kuri paši organizē dažādas akcijas, piemēram, veido videomateriālus par nepieciešamību musulmaņiem uzstāties pret genocīdu Dārfūrā vai rīko grāmatu klubiņus, lai apspriestu grāmatas par ebreju, musulmaņu un kristiešu līdzāspastāvēšanas vēsturi.

Nākotnē Idžtīhad projektā plānojam rīkot globālu eseju konkursu, kur balvu fondā būs stipendijas izglītības turpināšanai un labākie darbi tiks publicēti vadošos starptautiskajos laikrakstos, lai vēstījums par kritiskās domas atdzimšanu islāmā sasniegtu arī nemusulmaņus.



Kāda bijusi politisko līderu reakcija uz Idžtīhad projektu un kādu lomu politiķi varētu spēlēt Jūsu misijas sasniegšanā?

Politiķu līdzīgi kā žurnālistu un sabiedrības pārstāvjiem reakcija ir pretrunīga. No vienas puses, viņi (nemusulmaņi) ir skeptiski un uzskata, ka musulmaņiem ir jāmainās. Kad es stāstu par Idžtīhad projektu, kas jau notiek ar mērķi veicināt reformas, pirmā reakcija bieži vien ir „nekas jau tāpat nemainīsies, kam gan tas viss”. Esmu sapratusi, ka dusmīgi un dogmatiski musulmaņi ir tikai daļa no problēmas, otra daļa ir pesimistiski vai pat ciniski noskaņoti nemusulmaņi, kam liekas, ka cerība ir zudusi. Mēs viņus cenšamies pārliecināt par pretējo.

Esam saņēmuši pozitīvu reakciju no visa politiskā spektra, ieskaitot liberāldemokrātus, kas šo iniciatīvu visnotaļ atbalsta. Neieslīgstot detaļās, vēlējos pieminēt, ka vairāki ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu rīkotāji no Demokrātu nometnes ir aicinājuši mani uz sarunām par jaunu ārpolitikas vīziju, kas atzītu ne tikai radikālā islāma draudus drošībai, bet arī universālajām cilvēktiesībām, vienlaikus integrējot musulmaņus veidā, kas ir cieņpilns pret islāmu. Jau pats fakts, ka viņi apsver ASV ārpolitikas izmaiņas virzienā, kas respektē reliģiju, bet nenoliedz problēmu, ir iemesls cerībai.



Musulmaņu kopienas un valdības ir vairākkārt vērsušās pret saviem līdzpilsoņiem par to, ka tie ir atklāti runājuši par dzīvi un problēmām mūsdienu islāmticīgo sabiedrībā. Šķiet, ka daļa musulmaņu vēlas nošaut ziņnesi vārda tiešā nozīmē. Kāpēc viņi baidās, ka pasaule sadzirdēs vēstījumu?

Viņi tik tiešām baidās, ka pasaule sadzirdēs vēstījumu. Viens no iemesliem, kāpēc viņi tik ļoti baidās arī no paša vēstījuma, ir gadu simtos islāmā kultivēts pieņēmums, ko nozīmē būt skaidram, jeb tīram. Es to ilustrēšu ar personisku piemēru. Mana māte aizgāja uz mošeju divas nedēļas pēc tam, kad manu grāmatu pirmoreiz izdeva Kanādā. Viņa sagaidīja kritiku, un to viņa arī dabūja. Imams savā sprediķī pasludināja mani par lielāku noziedznieci nekā Osama bin Ladens. Garīdznieks skaidroja, ka mana grāmata ir izraisījusi lielākas debates musulmaņu pasaulē nekā jebkāds terorisms, kurā apsūdzēts bin Ladens. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās absurdi, bet musulmaņi imama vārdos saskata loģiku, proti, diskusijas ir kaut kas nevēlams, jo ir pieņēmums, ka diskusijas rada šķelšanos, kas vājina ummah jeb globālās musulmaņu kopienas vienotību, un tas, savukārt, padara kopienu neaizsargātu no rietumu uzbrukuma. Tātad debate ir izskaužama.

Mēs, musulmaņu un nemusulmaņu liberāldemokrāti, meklējam skaidrojumu Pravieša Muhameda vārdos, kas vēsta, ka viedokļu dažādība ir Dieva žēlastība. Pravietis atgādina, ka, atzīstot Dieva absolūto autoritāti, mēs uz zemes nedrīkstam „spēlēt Dievu” un mums jāatzīst savu zināšanu robežas. Mēs mēdzam kļūdīties, tāpēc, kamēr vien esam uz zemes, mums jārunā vienam ar otru, jāapmainās ar idejām un jāstrādā kopā, lai nonāktu pie secinājumiem. Bet mums jābūt pieticīgiem savās atziņās, atzīstot, ka vienīgi Dievs piedāvā īsto risinājumu.

Islāma garīdznieki ir uzņēmušies spēlēt Dievu, un viņiem debate nozīmē šķelšanos, šķelšanās ir ķecerība, tātad katrs, kurš aizsāk debati, kļūst par noziedznieku. Kā noziedznieks tu saprotamā kārtā esi pakļauts visstingrākajam sodam, ieskaitot nāvessodu. Skatoties patiesībai acīs, man jāatzīst, ka, pateicoties manam kaislīgajam atbalstam Idžtīhad projektam, es saņemu daudz nāves draudu, tajā skaitā Toronto — pilsētā, ko ANO pasludinājusi par daudzveidīgāko un kosmopolītiskāko pilsētu pasaulē.



Runājot par kosmopolītiskām pilsētām — Jūsu grāmata ir publicēta 26 valstīs, tajā skaitā Pakistānā, Indijā un Lībijā, un Jūs šobrīd ar izdevēju apspriežat to publicēt Indonēzijā - valstī ar lielāko musulmaņu skaitu pasaulē. Tajā pašā laikā grāmatas izdošana ir atteikta Turcijā, kas ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. No kā viņi baidās?

Divi izdevēji Turcijā sākumā piekrita manu grāmatu drukāt, bet pēdējā brīdi atteica. Pirmais atteica, jo uzstāja uz pārāk apjomīgu teksta cenzūru, bet otrs — jo baidījās no islāmistu sacelšanās un sekojošas pret sevi vērstas vardarbības. Tātad pat musulmaņu pasaules vienīgajā funkcionējošā sekulārajā republikā ir jūtama dogmatiskas attieksmes draudu klātbūtne.



Nobeidzot mūsu sarunu, pastāstiet lūdzu, par ko ir Jūsu filma „Ticība bez bailēm” (Faith Without Fear)?

Filma ir grāmatas turpinājums. Tā ir par manu ceļojumu, kurā es mēģinu savienot islāmu ar cilvēktiesībām un apziņas brīvību. Filma uzsver, ka Islāms sākās kā tiesiska reliģija, un kā tas ir ticis sabojāts par baiļu ideoloģiju. Un ne jau Amerika, Izraēla vai MTV pie tā vainojamas, tie esam mēs — musulmaņi, tāpēc mums pašiem jāuzņemas atbildība par islāma atjaunošanu, atdzīvinot idžtīhad. Citējot skaistu vārsmu, Dievs nemainīs cilvēku apstākļus, līdz viņi paši nemainīsies savā būtībā.

Atļaujiet man citēt vēl vienu Korāna vārsmu, kas ir medaļas otra puse: „Ticīgie, rīkojieties taisnīgi un esiet patiesi Dieva priekšā, arī ja jāvēršas pret sevi, savu ģimeni vai vecākiem.” Šis ir aicinājums pēc patiesības neatkarīgi no tā, pret ko tā vēršas. Klausot šim aicinājumam un uzņemoties atbildību par islāma mūsdienu problēmām, nedrīkst satraukties, kā spalvas tu uzbužināsi, bet pret varu jāvēršas ar patiesību. Es to daru miermīlīgā ceļā, neuzspiežot nevienam savu viedokli, nemaz nerunājot par nāves draudiem, un es uzskatu, ka izpildu ticīga musulmaņa pienākumu. Man tas nozīmē, ka Islāms un atvērtība ir savienojami.

Es ar prieku pieņemu atbalstu no nemusulmaņiem — arī šeit, Latvijā, — pievienoties manam ceļojumam, jo galu galā mums taču jābūt kopā. Ja musulmaņu reformisti nesaņemtu atbalstu citur pasaulē, viskonservatīvākajiem islāma kopienas elementiem būtu atļauja uzurpēt vienīgo „īsto” balsi. Kad mēs saņemam globālu atbalstu, konservatīvie musulmaņi ir spiesti rēķināties ar daudzām citām balsīm, kam arī ir nozīme, viņi nevar vienkārši sagrābt leģitimitāti, viņiem par to ir jācīnās ar šīs pasaules iršadām mandži.



Iršada Mandži viesojās Rīgā ar Sorosa fonda-Latvija un Eiropas demokrātijas fonda atbalstu, lai demonstrētu savu dokumentālo filmu „Ticība bez bailēm”. Saruna ar viņu notika 2007. gada 6. septembrī.








Mani komentāri pie raksta:



ahmed 12.09.2007 02:56

Iršada Mandži nav muslima. Viņa ir nemuslima - biznesmene. Tādi cilvēki kā viņa ir dzirdēti daudz, bet šī kaitina, jo dēvējas par muslimu. Tāpēc viņa nav vienkārši nemuslima, bet gan liekule. Dēvēties par supermuslimu, bet nebūt - liekulība ir lielāks noziegums kā neticība.

Iršada Mandži nav muslima, un to var pateikt daudzu iemeslu dēļ. Piemēram, viņa ir praktizējoša lezbiete, kura saka, ka Islāmā lezbisms nav aizliegts. Tie ir skaidri meli.

Ja sieviete ir vienkārši lezbismu praktizējoša, bet atzīst, ka Islāmā tas ir aizliegts un ka lezbisms ir slikts, tad viņa ir grēkojoša muslima. Dumpīga, smagi grēkojoša, bet tas vēl neizmestu šo piemēra sievieti ārā no Islāma. Bet Islāma daļas noliegšana - tā ir atkrišana no Islāma.

Viens no viņas draugiem ir Salmans Rushdie ("Rush-to-die" kā teica Ahmeds Dīdats). Viņš savā darbā izteica briesmīgus aizvainojumus daudziem Dieva praviešiem, un Muhameda (saas) sievām (raa), kurām Kurānā ir dots simboliskais statuss "Ticīgo mātes". Vai tad kāds ticīgais apvainos šīs diženās sievietes? (Palasiet, ko Salmans Rusdī uzrakstīja tajā pašā grāmatā par visām rietumu sievietēm.)

Mandži draudzējoties ar no Islāma izkritušā, muslimu ienaidnieku, Rušdī, tikai parāda kāda viņa ir "muslima". No Islāma viedokļa ir aizliegts draudzēties ar šādiem cilvēkiem.

Lai nu paliek skaidrais, ka viņa nav nekāda muslima, un jūs to zināt.

Šī biznesmene jums (un Dienai) sprauž batonus acīs runājot par idžtihādu un viedokļu daudzveidību Islāmā. Viņa uzdodas par idžtihāda flagmani? Nokrist no zemes aiz smiekliem.

Lūk pavisam "basic level" par to, kas ir "idžtīhād":

Ijtihād explained:
http://www.islamtoday.com/show_detail_se..._cat_id=16

Šeit pat varat izlasīt Islāma zinātnieku (Islāma zinātāju) viedokli grāmatā par to, kas un kā un kam ir Idžtihāds:

Who Should Perform Ijtihad / Shaykh Salman al-'Awdah
http://www.load-islam.com/display_more.p...category=2

Nedaudz par viedokļu atšķirībām starp Islāma zinātniekiem (un nevis katru nekompetentu tirgus vai grantēdājtanti):

Is Disagreement Something Bad?
http://www.islamtoday.com/showme2.cfm?ca...cat_id=592

Numerous Paths
http://www.islamtoday.com/showme2.cfm?ca...cat_id=639

The Disagreements of the Scholars are a Mercy
http://www.islamtoday.com/showme2.cfm?ca...cat_id=879

Pat es savos amatieriskajos centienos nokritizēju šīs tantes veikto maldināšanu, kuru labprāt klausās Islāma nīdēji un tie vājie muslimi, kuri kaut kādā mērā nevēlas ievērot kādu Islāma daļu un tā vēlas sevi apmānīt.

http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopi...1455#p1455

Jāsaprot, ka šī uzmanība, kuru rietumu mēēēdiji velta šai tantei, nav ievietojama nekur citur kā islamafobijā (man labāk patīk ne tik dzejisks vārds kā Islāma nīšanā). Jo tie cilvēki tā ienīst Islāmu, ka gatavi klausīties jebkādas nejēdzības, paši zinot, ka to, ko viņa stāsta, tas nav nekāds Islāms (lai gan acīmredzams, ka tante ir satrennējusies runāt samērā uzmanīgi). Jūs zināt, ka tas nav nekāds Islāms, un ka šī lezbiete nav nekāda muslima, bet gan biznesmenis. Tomēr, jūs nīstat Islāmu tik ļoti, ka gatavi reklamēt šo tanti 0,02% cerībā, ka tam būs kāda ietekme, lai muslimi, kuru reliģiju jūs ienīstat, lai viņi deviējas prom no Islāma uz kaut kādiem maldiem. Un tas būtu pat nejēdzīgāk geju baznīcas, kuras ir skaidrā pretrunā ar Bībeles tiešajiem norādījumiem...

Nedaudz kritika no tantes intervijas:

avīžraksta izgriezums ar ziņu par septiņpadsmitgadīgu meiteni Nigērijā, kura bija apsūdzēta par seksuālām attieajiem sakariem pirms laulībām. Par spīti septiņām liecībām, ka tā ir bijusi izvarošana, vietējās varasiestādes saskaņā ar šariata likumiem piesprieda meitenei simts pletnes cirtienus

---------------

Šī nemuslima speciāli izvelk visas nejēdzības, kas notiek/notikušas muslimu sabiedrībās, lai tās melīgi piedēvētu Islāmam. Kāds sakars nepareizam tiesas lēmumam ar Islāmu? Ja runā par tiesas sistēmu, tad Latvijā (un rietumos) vajadzētu paklusēt. Šī tante tikai grib kaut kādu problēmu piesiet Islāmam.

„Kas vēl islāma vārdā šodien tiek nodarīts cilvēktiesībām?”

---------

Skat, šī tante ir uztvērusi biznesa nišu - mūsdienu elkdievību - "cilvēktiesības". Kāpēc tieši šis koncepts un nevis kāds no citiem 300 svarīgiem? (Starpcitu - vai Taisnīgums ir cilvēktiesībās? Un vai šī cilvēktiesība ir rietumu tiesu sistēmā?)



Kad es pametu madresu, lai pati pētītu islāmu, es atklāju, ka pravieša Muhameda laikos sieviete vadīja lūgšanas. Madresā par šo faktu mums neviens nestāstīja. Tātad ir bijis precedents, un no tā izriet jautājums, kāpēc mums regulāri stāsta, ka sievietes nevar vadīt lūgšanas? Atbildei nav sakara ar islāmu, tā meklējama arābu kultūras tradīcijā, kas saistīts ar izpratni par godu. Sievietēm ir iestāstīts, ka viņas nedrīkst vadīt jauktu dzimumu lūgšanas, jo šajā procesā, kad vadītājai jānoliecas lūdzēju priekšā, viņas, atvainojiet, dibens tiktu izsliets gaisā, un vīriešiem būtu grūti koncentrēties uz dievvārdiem, jo viņi pievērstu uzmanību sievietes ķermenim.

Mana problēma ar šo argumentu ir tāda, ka tas traktē vīriešus kā bērnus, kas nespēj kontrolēt savu uzvedību. Ja pastāvīgi pret lielu cilvēku grupu — šajā gadījumā pret vīriešiem — izturas kā pret mazgadīgiem un vājiem, tas automātiski viņos rada divas lietas: upura mentalitāti (un tad nav brīnums, ka islāmticīgo vīriešu vidū tik izplatītas izjūtas ir dusmas) un visatļautības apziņu (ja reiz viņi var nesodīti atļauties jebko un nav jābūt atbildīgiem par savu rīcību).

-----------

Melīgā tante atkal izmanto orientālisma retoriku, ka "tie tur" ir emocionāli, atbildību nest nespējīgi puscilvēki.

Bet kritika, ka par to, ka vīriešiem domas nenobīdīsies uz citām domām ieraugot sievieti "rukū" pozīcijā, - nu gejiem droši, ka nenobīdīsies. Bet muslimiem nav to 8-12% geju, tā ka liela iespēja, ka var arī nobīdīties.

Ir autentiski hadīsi, kuri norāda, ka šāds apsvērums ir ticis norādīts Islāmā. Piemēram, šis:

Abu Huraira said: The best rows for men are the first rows, and the worst ones the last ones, and the best rows for women are the last ones and the worst ones for them are the first ones.

Jāsaprot, ka tajā ir domāts tieši lai muslimi masdžidā neuzvestos tā kā kristiešu jaunatne baznīcas pēdējos solos pirms dažliem gadsimtiem.

Bet Islāma prakse ir, ka sieviete var vadīt citas sievietes lūgšanā: The hadith of `A’ishah and Umm Salamah (may Allah be pleased with them). `Abdur-Raziq (5086), Ad-Daraqutni (1/404) and Al-Bayhaqi (3/131) reported from the narration of Abu Hazim Maysarah ibn Habib from Ra’itah Al-Hanafiyyah from `A’ishah that she led women in Prayer and stood among them in an obligatory Prayer. Moreover, Ibn Abi Shaybah (2/89) reported from the chain of narrators of Ibn Abi Layla from `Ata’ that `A’ishah used to say the Adhan, the Iqamah, and lead women in Prayer while standing among them in the same row. Al-Hakim also reported the same hadith from the chain of narrators of Layth Ibn Abi Sulaim from `Ata’, and the wording of the hadith mentioned here is Al-Hakim’s. Furthermore, Ash-Shafi`i (315), Ibn Abi Shaybah (88/2) and `Abdur-Raziq (5082) reported from two chains of narrators that report the narration of `Ammar Ad-Dahni in which he stated that a woman from his tribe named Hujayrah narrated that Umm Salamh used to lead women in Prayer while standing among them in the same row. The wording of `Abdur-Raziq for the same hadith is as follows: “Umm Salamah led us (women) in the `Asr Prayer and stood among us (in the same row).” In addition, Al-Hafiz said in Ad-Dirayah (1/169), “Muhammad ibn Al-Husain reported from the narration of Ibrahim An-Nakh`i that `A’ishah used to lead women in Prayer during the month of Ramadan while standing among them in the same row. Further, `Abdur-Raziq reported (5083) from the narration of Ibrahim ibn Muhammad from Dawud ibn Al-Husain from `Ikrimah from Ibn `Abbas that the latter said, “A woman can lead women in Prayer while standing between them.”


Bet lai šī tante neizlec ar kārtējo lapšu-nauši.

Ir hadīss, kurā ir teikts, ka kāda sieviete bija imāms (lūgšanu vadītājs) savās mājās, un tur ir pieminēts, ka viņai bija muezins. Tur nav teikts vai muezins piedalījās šajās lūgšanās, utt.

Ir daļa Islāma zinātnieku, kuri uzskata, ka tas ir atļaujams, ka sieviete vada kopējās lūgšanas. Arī tādi diži klasiķi kā at-Tarabi un Ibn- Kajjims. Citi (arī klasiķi) - vairums uzskata citādi. Tā, ka nevajag cept, ka šī tante ir pateikusi ko jaunu. Tomēr lielāka daļa Islāma avotu zinātāju nenonāca līdz šādiem secinājumiem. Bet tāda tante liek kāpostlapas uz galvas rietumiem izliekoties, ka viņa nu piedāvā kaut ko nedzirdētu un ka tūlīt viss Islāms mainīsies...


ahmed 12.09.2007 03:47

Lūk arī tas hadīss par sievieti - imāmu.

report of Abu Dawud on the authority of Umm Waraqah: The Prophet (peace and blessings be upon him) used to visit her in her own home; he appointed a mu’adhin (one who calls the adhan for Prayer) for her, and ordered her to lead the members of her household (in Prayer).”

Tāpēc arī ir Islāma zinātnieki, kuri domā, ka ja sieviete ir ļoti zinoša (kā Umm Varaka), bet viņas vīrs ir jaunais muslims ar mazām zināšanām vai kāds tamlīdzīgs gadījums (piemēram, mazzinošs (bet pieaudzis) dēls), tad viņa var būt imāms šādā jauktā lūgšanā.

Un šis nebūt nav nekāds varas jautājums, bet gan parasta lieta, kad vīrietis ierauga priekšā noliekušos sievieti, tad viņam visādas nereliģiskas domas pašaudās pa galvu. Plus vēl ir šāda Dieva uzruna pravieša sievām (raa) (no kuras mēs visi, pat vīrieši varam gūt mācību kādā ziņā):

(O ye wives of the Prophet! Ye are not like any other women. If ye keep your duty (to Allah), then be not soft of speech, lest he in whose heart is a disease aspire (to you), but utter customary speech.) (Al-Ahzab 33: 32)

Tā mēs nonākam pie idžtīhad un es ticu, ka šo tradīciju vislabāk spēs atdzīvināt vispirmām kārtām tieši tie musulmaņi, kas dzīvo Rietumos, jo viņiem ir privilēģija izbaudīt vērtīgo brīvību domāt, izaicināt un tikt izaicinātiem, nebaidoties no represijām. Tā ir dārga dāvana, kuru izmantojot, es un grupa uz reformām noskaņotu musulmaņu esam aizsākuši Idžtīhad projektu. Tas ir mēģinājums izveidot iekļaujošu tīklu, kas aptvertu musulmaņu reformistus un nemusulmaņu domubiedrus.

Nākotnē Idžtīhad projektā plānojam rīkot globālu eseju konkursu, kur balvu fondā būs stipendijas izglītības turpināšanai un labākie darbi tiks publicēti vadošos starptautiskajos laikrakstos, lai vēstījums par kritiskās domas atdzimšanu islāmā sasniegtu arī nemusulmaņus.

Lūk, pirmajā gadījumā tā tante uzdodas par kādu svarīgu personu, it kā pārējie nezinātu, kas ir idžtihād. Tikai pārējie saprot, ka Islāma izpratne nebalstās uz "to gribu, to negribu", bet gan uz zināšanām. Un cilvēkus, kuri ir speciāli veltījuši savas dzīves šo zināšanu apgūšanai, sauc par Islāma zinātniekiem. Arābiski "ālim" (daudzskaitlī "ulemā"), jeb ālims, ālimi, ulemā. Šis vārds nenozīmē "bārdainis ar rungu". Nē, šis vārds ir izveidots no "ilm" - "zināšanas". Vai jūs ieguldītu savu naudu projektā, kurā jāuzbūvē 40 stāvu ēka bez arhitekta un bez kompetentiem celtniekiem? Vai tad tiešām ar tādiem primitīviem piemēriem jāpaskaidro zināšanu svarīgums?

Kā gan var izteikties par to, kas ir Islāmā, ja nezina, kas ir Islāmā?

Un labi parāda, ka par spīti atstrādātai valodai, Iršada Mandži arī norāda, ka viņas vēstījums par "kristiskās domas atdzimšanu islāmā" tiek informēts ARĪ nemuslimiem...

Īstenībā viņa ir paredzēta tikai nemuslimiem. Tie, kas dzīvo rietumos, tie ar sparīgu mēdiju reklāmu, ir viņu pamanījuši, bet viņu neviens (izņemot dažus pseido un deviantos) viņu neuztver par pilnu un tik pat klausās viņu sakarā ar Islāmu, cik viņas draugu Salmanu Rušdī.

Arī nākamais citāts norāda uz viņas lielo draudzību ar tiem, kuri nicina un ienīst Islāmu. Kopš kura laika muslimiem būtu svarīgi nemuslimu meli par Islāmu? Vai mums ar viņiem jākonsultējas? Viņi nav bijuši pietiekami godīgi un objektīvi, lai atzītu Islāmu. Ko gan mēs no viņiem varam saklausīt? Lai jau tā lezbiete kopā ar savu draugu Salmanu Rušdī un tamlīdzīgiem "meklē" skaidrojumus Dieva un Dieva pravieša vārdos...

Mēs, musulmaņu un nemusulmaņu liberāldemokrāti, meklējam skaidrojumu Pravieša Muhameda vārdos, kas vēsta, ka viedokļu dažādība ir Dieva žēlastība.

Hadīss, ka "Dažādība viedokļos ir Dieva žēlastība" nav autentisks. Tam ir vai nu pārrauta ziņotāju ķēde, vai arī tāda iztrūkst vispār. Par viedokļu dažādības plusiem var lasīt augstākieliktajos linkos, bet šis ir neautentisks hadīss.

Politiķu līdzīgi kā žurnālistu un sabiedrības pārstāvjiem reakcija ir pretrunīga. No vienas puses, viņi (nemusulmaņi) ir skeptiski un uzskata, ka musulmaņiem ir jāmainās. Kad es stāstu par Idžtīhad projektu, kas jau notiek ar mērķi veicināt reformas, pirmā reakcija bieži vien ir „nekas jau tāpat nemainīsies, kam gan tas viss”. Esmu sapratusi, ka dusmīgi un dogmatiski musulmaņi ir tikai daļa no problēmas, otra daļa ir pesimistiski vai pat ciniski noskaņoti nemusulmaņi, kam liekas, ka cerība ir zudusi. Mēs viņus cenšamies pārliecināt par pretējo.


Skat, šai lezbietei uztrauc vai viņas biznesa projektu uz Urrā paņems rietumos. Tā jau ir, ka īsti paši tam neticat, bet izmēģinat pat šos izmisīgos melus. Jūs taču zināt, ka viņa nav muslima. Sakiet - vai tad viņa izlikās un skaitīja lūgšanas? Visās šajās dienās, kad šī lezbiete bija Rīgā - vai kāds redzēja viņu tēlojam skaitot lūgšanas? Vai varbūt viņa skaitīja kopā ar Eldaru Mamedovu? Un viņa bija imāms - lūgšanu vadītājs?

:-))))))))))))))))))))))))))))))))))))

Garīdznieks skaidroja, ka mana grāmata ir izraisījusi lielākas debates musulmaņu pasaulē nekā jebkāds terorisms, kurā apsūdzēts bin Ladens.

Nu ko tā tante muld. Mēdiji ir cītīgi izreklamējuši, un es (ar manu interesi par Islamafobiju) viņu zinu. Bet šķiet, ka no latviešu muslimiem varētu būt arī vienīgais... Kanādā protams, ka viņa ir izreklamēta. Bet vai ārpus kanādas daudzi rietumu muslimi (izņemot tie, kuri īpaši seko islamafobijas ākstībām) viņu zina? Ļoti šaubos.



Šī tante, kad daži dānijas stulbenīši vēlējās paņirgāties par muslimu jūtām un uzzīmējas dažādas pļackas, kuras nosauca par pēdējo Dieva pravieti, tad viņa šos atbalstīja.

Tā ir viena no pazīmēm, kas liecina, ka viņa tikai izliekas par muslimu. (lezbisma aizstāvēšana nenoliedzami viņu izmet ārā no Islāma, tāpat kā draudzēšanās ar salmanu rušdī.)

Tāds nu ieskats šī sviestainajā intervijā, kurā nemuslima - lezbiete biznesmene, izliekas par nozīmīgu Islāma zinātnieku, kurš no veiks kaut kādu iedomāto reformu Islāmā.
Quote:I’m very much a faithful muslim. By „refusenik” I mean that I refuse to join an army of robots and automatons in the name of God – anybody’s God, including my own.
Intervija sākas tiešām daudzsološi- vispirms apgalovo, ka ir patiešām ticīga muslima un tad pasaka, ka negrasās pakļauties Dievam- "ne savam, ne citu", citiem vārdiem runājot, viņa tā arī pateica: "esmu neticīgā". Vienīgais, ko tāds cilvēks var "iemācīt" ir būt neticīgam. Ar vārdu "robots" tiek domāta bezierunu pakļausānās Dievam, bet vai vispār cilvēks var dzīvot nekam nepakļaujoties? Vai nav labāk būt par Dieva, kurš zina visu par visu, "robotu" nekā būt par prāta spējās ierobežotu cilvēku "robotu"? Dievu noliegt un nepakļauties gribošajiem viņa protams šķiet "nenormāli gudra". ;)
Maimuna Wrote:
Quote:I’m very much a faithful muslim. By „refusenik” I mean that I refuse to join an army of robots and automatons in the name of God – anybody’s God, including my own.
Intervija sākas tiešām daudzsološi- vispirms apgalovo, ka ir patiešām ticīga muslima un tad pasaka, ka negrasās pakļauties Dievam- "ne savam, ne citu", citiem vārdiem runājot, viņa tā arī pateica: "esmu neticīgā". Vienīgais, ko tāds cilvēks var "iemācīt" ir būt neticīgam. Ar vārdu "robots" tiek domāta bezierunu pakļausānās Dievam, bet vai vispār cilvēks var dzīvot nekam nepakļaujoties? Vai nav labāk būt par Dieva, kurš zina visu par visu, "robotu" nekā būt par prāta spējās ierobežotu cilvēku "robotu"? Dievu noliegt un nepakļauties gribošajiem viņa protams šķiet "nenormāli gudra". ;)
Gramatikas forma ne obligāti ietver šo. Domāju, ka viņa domāja to, ka viņa "nepakļausies citu interpretācijām par Dievu, vai tas "kristiešu Dievs", vai "mans Dievs""...

Viņai ir bijušas ļoti daudz intervijas, jo Rietumu mēēdiji viņu mīl, un viņas valoda ir pieslīpēta, - tā pasaka to ko viņa domā, bet tā diezgan viltīgi. Tādi "es jau par Islāmu, tikai redz tie un tie nolaupījuši manu Islāmu" utt.
Rietumi + Islāms?

Viestarta Gailīša raksts. Publicēts 2007. gada 21. septembra Kultūras Dienā.

Rietumos ir reformistiski noskaņoti musulmaņi, kam jāpārvar bailes, lai runātu. Viņi zina, ka tādi cilvēki kā es saņem nāves draudus, un negrib būt līdzīgā situācijā, atzīst Išrada Mandži

Iršadu Mandži, kas Rīgā bija ieradusies Sorosa Fonda aicināta, laikraksts New York Times raksturojis kā "Osama Bin Ladena ļaunāko murgu". To nav grūti saprast — izteikti kosmopolītiska musulmaņu feministe, kas kaismīgi lamā ortodoksālo un patriarhālo islāmu un aicina to reformēt. Bērnībā Mandži tika izsviesta no reliģiskās skolas, jo uzdeva pārāk daudz jautājumus, tagad viņu aicina uzstāties lielākās universitātes un televīzijas kanāli — Al Jazeera, CNN un BBC.

Kas ir jūsu lielākā auditorija — musulmaņi vai rietumnieki?

Uzstājoties ASV universitātēs, gandrīz vienmēr puse auditorijas ir jauni musulmaņi. Ne visi tur ir nākuši, lai aplaudētu, daži tur ir, lai atmaskotu un nosodītu. Taču pēc katras lekcijas atrodas jauni musulmaņi, kas pienāk klāt, lai iečukstētu man ausī paldies. Es viņiem vaicāju: "Kāpēc jūs čukstat?", un viņi atbild: "Iršad, man nav tādas greznības kā tev — iespēja pamest šo universitāti pāris stundu laikā." Četros gadījumos esmu dzirdējusi bailes tikt izvarotai. Bailes, ko jauni musulmaņi sajūt pat tādās atvērtās sabiedrībās kā ASV un arī Eiropā, aktivitātes padara diezgan bīstamas.

Pastāstiet par projektu Ijtihad.

Tā mērķis ir izveidot reformistiski noskaņotu musulmaņu un nemusulmaņu tīklu. Mēs ticam, ka jāstrādā kopā, lai islāmā restaurētu saprātu. Es nesaku to tādēļ, ka ticu starpkonfesiju dialogam. Starpkonfesiju dialogs bieži ir omulīga, tukša ņemšanās. Taču uztverot reformistu balsis musulmaņu kopienā, nemusulmaņi sūta signālu vīriem ar bārdām un sievietēm šķidrautos — jūs vairs nevarat pieprasīt monopolu uz patiesību.

Irānā vēl nesen Rietumi mēģināja sadarboties ar reformu kustību, taču tā tika apslāpēta. Vai jūsu darbā ar musulmaņiem netraucē atzinība, kādu jūs gūstat, teiksim, no Vīzentāla Centra?

Par to, vai reformistiem veiksies, bažījas daudzi. Kad iznāca mana grāmata, mana pastkastīte pārplūda ar epastiem no jauniem Tuvo Austrumu musulmaņiem. Viņi vaicāja, kad es pārtulkošu savu grāmatu arābiski, lai viņi varētu to parādīt saviem draugiem, kas saskaņā ar viņu teikto esot izsalkuši pēc godīgām diskusijām par islāmu. Mana standarta atbilde bija: "Atrodi arābu izdevēju, kam būtu drosme publicēt ko tādu." Vairums no viņiem atbildēja: "Tev taisnība, bet — nu un kas? Pārtulko to arābiski un ieliec brīvai lejupielādei savā mājaslapā. Tad mēs to varēsim lasīt drošībā, ko mēs nevarētu darīt, ja mums būtu jānēsā tā grāmata līdzi." Es tā arī izdarīju, un viena gada laikā ir bijušas apmēram 250 tūkstoši lejupielādes! Es nolēmu pārtulkot grāmatu urdu valodā priekš Pakistānas un farsi priekš Irānas. Nepilnā pusgadā katrā gadījumā bija vairāk kā 90 tūkstoši lejupielāžu. Mēs esam tikai pašā ceļa sākumā, mēģinot reformēt 1400 gadu vecu reliģiju.

Šādi mēģinājumi islāma vēsturē jau ir bijuši, un tie vienmēr ir izgāzušies.

Protams, un vairums no tiem ir bijuši konservatīvi mēģinājumi, kas cerējuši islāmu atgriezt VII gadsimtā. Ir arī bijuši mēģinājumi liberalizēt islāmu, tie visi cietuši neveiksmi. Nesenākais — 1920.gadu sākumā, kad to mēģināja darīt ēģiptiešu intelektuāļi, feministes, sekulāristi un pat marksisti. Organizācija Musulmaņu brālība veiksmīgi izplatīja ziņu, ka šie reformatori ir daļa no Rietumu konspirācijas. Šī retorika — mēs pret Rietumiem — islāmā ir ļoti spēcīga. Pat rietumnieki to lieto un man saka — tu taču nevari būt abās pusēs. Taču vēsturiski islāms un Rietumi ir bijuši savstarpēji atkarīgi. Islāma civilizācija deva dzīvību Eiropas renesansei. Es esmu lepna būt no Rietumiem un islāma. Tur nav pretrunas.

Vai islāmā nav problēmu ar laicīgās un reliģiskās varas nodalīšanu?

Protams. Es neslēpšu faktu, ka Korānā ir daudzas problemātiskas vietas — par reliģiskajām minoritātēm, sievietēm, vergiem u.tml. Piemēram, Korānā teikts, ka sievietes ir vīriešu lauki, lai viņi iet savos laukos un rīkojas, kā grib. Vai tā nav recepte neierobežotai varai? Korānā arī teikts, ka, ja vīrieši maksā, lai uzturētu sievietes, viņi arī var prasīt varu pār sievietēm. Tā nav tikai abstrakta teorija. Šis pants ir ietekmējis likumdošanu islāma pasaulē. Taču tai pašā laikā Korāns ir pilns ar daudziem fragmentiem, kas ir pilnīgi pretrunā ar negatīvajiem apgalvojumiem. Piemēram, teikts, ka sievietei ir tiesības palikt neprecētai. Korāns arī mudina sievietes noslēgt to, ko mēs Rietumos pazīstam kā precību līgumus, kas precizē, kas ir sievietes tiesības. Šīs tiesības Korāns deva sievietēm VII gadsimtā. Islāms nemāca tikai vienu lietu, bet tas māca vairākas lietas vienlaicīgi, un izvēle ir interpretācijas jautājums.

VII gadsimtā islāms bija arī visai atvērts un tolerants pret jūdaismu un kristietību. Kāpēc ne tagad?

Islāms aizsākās kā taisnīguma reliģija dziļu ekonomisku atšķirību un apspiestības laikā. Taču, kas ir derīgs VII gadsimtam, nevar tikt attiecīnāts uz XXI gadsimtu. Izplatītākais jautājums, ko es saņemu, nāk no jauniem musulmaņiem: "Iršad, esmu iemīlējies nemusulmanī un mani vecāki un imams saka, ka neļaus man precēties. Vai viņiem taisnība?" Tas, kā vienmēr, ir atkarīgs no interpretācijas. Es paņēmu šos jautājumus un aiznesu pie kāda amerikāņu imama un lūdzu viņam uzrakstīt ļoti izsmeļošu aizstāvību starpkonfesiju precībām no islāma perspektīvas, un viņš, ņemot palīgā Ihtjihad, paņēma no Korāna tos pašus pantus, ko bija izmantojuši konservatīvie, tikai, lai pateiktu pretējo — tu vari precēties ar neticīgo. Šo interpretāciju es ieliku savā mājaslapā angliski un tā kļuva tik populāra, ka man nācās to pārtulkot vēl 16 valodās. Kritiskā domāšana islāmā ir iespējama.

Ir arī tādi, kas raksta, ka jūs kropļojat islāma vēsti.

Jūs nelasāt arābiski. Alarabiya.net, viens no populārākajiem portāliem Tuvajos Austrumos, paņēma manu rakstu, nodrukāja to un saņēma ļoti daudz pozitīvu komentāru. Pēc tam viņi man atzinās, ka baidījušies par reakciju.

Pat tā dēvētajās progresīvajās Rietumu aprindās islāma pasaules redzējums šķiet selektīvs — piemēram, Seirstādes grāmatā Kabulas grāmatu tirgotājs vai Nafisi darbā Lasot "Lolitu" Teherānā.

Jakarta Post Indonēzijā pirms trim gadiem mani identificēja kā vienu no trīs musulmaņu sievietēm, kas veicina pozitīvas pārmaiņas. Taču Rietumu žurnālisti joprojām man skeptiski atgādina: "Ā, tu dabūji balvu no Vīzentāla centra..." Neviens no viņiem nesaka: "Ā, tu dabūji to atzinību Indonēzijā." Tie ir rietumnieku aizspriedumi. Kuram rūp Indonēzija, pasaules lielākā musulmaņu zeme? Mēs skatāmies tikai uz Tuvajiem Austrumiem.

Vai Korānā nav arābu nacionālistu iespaids? To radīja arābiem, tā bija atbilde uz arābu nomācošo situāciju, laikā, kad jūdi un kristieši skatījās uz viņiem no augšas kā uz necivilizētām ciltīm.

80% no pasaules musulmaņiem nav arābi. Kāpēc mēs dodam arābiem tādu varu? Vai tāpēc, ka islāms tika dibināts Arābijas pussalā un sarakstīts viņu valodā? Kāpēc tad mēs nevēršamies pie grieķiem, lai uzzinātu, kas ir pareizā kristietības interpretācija?

Grūti nodalīt islāmu no naftas un Tuvajiem Austrumiem.

Es neesmu tik naiva, lai teiktu, ka islāms var pastāvēt vakuumā. Taču, ja nenodala politiku no reliģijas, tad jāatbild, kāpēc XI — XII gs. islāms bija novatoriskuma avangardā?

Islāma pasaulē šodien ir aptuveni piecreiz mazāk zinātnieku nekā vidēji pārējā pasaulē. Kāpēc tā?

XI gadsimta beigās Ijtihad vārti tika slēgti. Šajā laikā islāma impērija stiepās no Irākas austrumiem līdz Spānijas rietumiem. Tā bija trausla impērija. Musulmaņu kalifs Bagdādē nobijās, ka musulmaņu impērija izšķīst, un ieviesa autoritārus rīkojumus. Tā rezultātā 135 interpretācijas skolas, kas plauka islāma zelta laikmetā, tika apzināti reducētas tikai līdz četrām, ļoti konservatīvām interpretācijas skolām. Tas noveda pie Korāna dogmatiskas lasīšanas, pie fatwa (mufti izsludināts spriedums — aut.), ka skolotāji vairs nevar iztaujāt un, ja to dara, tad vājina impēriju un riskē ar nāvessodu. Līdz pat šodienai, ar pāris izņēmumiem skolotāji ir imitējuši cits cita aizspriedumus, bez refleksijas un paškritikas. Disidenti nokļūst, protams, Rietumos, kur tiem ir relatīva drošība domāt un nonākt pie citiem secinājumiem. Ne velti trīs interesantākie domātāji islāmā šodien dzīvo ASV.

Ja dažādība islāma pasaulē ir tik liela, kā jūs apgalvojat, tad kādēļ dominējošās islāma versijas šodien ir dogmatiskas?

Nepārprotiet mani — es nesaku, ka plaukst dažādība un tikai mediji to nepamana. Mēs esam tikai reformas sākumā. Iepriekšējie mēģinājumi ir izgāzušies, jo konservatīvie ir pamanījušies iebiedēt musulmaņus, apgalvojot, ka var būt tikai musulmanis vai rietumnieks, bet ne abi reizē. Bet esmu cerīga, jo šī jaunā reformas kustība notiek masu migrācijas laikmetā. Tas nozīmē, ka daudzi jauni musulmaņi redz, ka viņiem nav musulmaņu identitāte vien. Ne velti es saņemu tos epastus ar jautājumiem par attiecībām. Kāds var nodomāt — cik atpalikuši tie jaunieši! Kāpēc viņiem vispār jāprasa vecākiem, preci vienkārši to cilvēku nost! Bet es saku, mashallah, paldies Dievam, šie bērni beidzot uzdod jautājumus. Vēl pirms pārdesmit gadiem viņi vienkārši pieņemtu, ko vecāki saka.

Pirms pāris gadiem Ņujorkā musulmaņu sieviete vadīja pirmo vīriešu un sieviešu kopējo lūgšanu. Tas radīja tādu reakciju! Kā sieviete uzdrošinās vadīt lūgšanu, turklāt jauktu dzimumu lūgšanu?! Gadu vēlāk musulmaņu sievietes satikās Ņujorkā, lai savāktu līdzekļus desmit sieviešu izglītošanai par mufti. Tas ir kas cits kā imams. Imams tikai vada lūgšanu, tam nav vajadzīgas smadzenes, mufti turpretim ir ļoti augstā pozīcijā — mācītājs, jurists un tiesnesis. Viņas sacentīsies intelektuāli ar respektētākajiem, konservatīvajiem mufti pasaulē. Tas, kas notiek Rietumos, ietekmē musulmaņus citviet. Viņiem mūs vajag, lai mēs, izmantotu savas brīvības, rosinātu diskusiju.

Kas ir tas, kas jūs pievelk islāmā, izņemot tradīciju?

Daudzi ir mani mēģinājuši pārliecināt, ka esmu ateiste. Lai cik es sevi būtu mēģinājusi pārliecināt par to, ka viņiem varbūt ir taisnība, man vajag Dievu manā dzīvē. Es mīlu prasības, ko man kā indivīdam, kas dzīvo lielu kārdinājumu laikā, izvirza islāms. Ramadana laikā man ir obligāti jāgavē, tas dod iespēju just līdzjūtību pret nabagajiem.

Jūs varat gavēt, nebūdama ticīgā.

Jā. Taču man islāms dod saikni ar augstāku varu un atgādina, ka man nav visas atbildes, ka mums šajā pasaulē jābūt pazemībai saprast, ka ir zināmi ierobežojumi, ko vajadzētu ievērot, lai dzīvotu harmonijā ar Dieva radīto. Mēs dzīvojam tādā materiālisma augstprātības laikā, ka ir viegli pieņemt, ka pasaule sākas un beidzas ar mani. Tas ir radījis tādas problēmas, ka dažiem no mums ir svarīga alternatīva vērtību sistēma tai, ko paši šeit esam ieviesuši.

Ar šādiem argumentiem jūs varat izvēlēties arī kristietību vai jūdaismu.

Mans islāms ļoti lielā mērā pauž cieņu pret iepriekšējām monoteisma reliģijām. Es neuzskatu, ka islāms ir augstāks par citām reliģijām.

Vai islāmā nav izteikts pārākuma komplekss?

Tā ir izplatīta noskaņa musulmaņu starpā, jo Korāns ir nācis pēc Bībeles. Taču Korānā teikts, ka kristietība un jūdaisms ir tīras reliģijas, ka Korāns tajās ir bāzēts, ka islāmā nav nekā, kas būtu pretrunā ar tām.

ASV prezidents Bušs islāmu nosauca pat par miera reliģiju.

Viņu tā apbur ticība, ka viņš uzskata, ka katram, kurš sevi sauc par ticīgo, ir labi nolūki. Viņa paša partija ir pilna ar cilvēkiem ar ļoti nejaukiem mērķiem, kas sevi tajā pašā laikā sauc par ticīgiem.

Korānā taču ir vieta, kur runāts par cīņu pret kristiešiem un jūdiem.

Es to nenoliedzu. Teroristi ņem šādus fragmentus ārpus konteksta un izmanto, lai vajātu ebrejus, kristiešus un tādus kā mani. Taču Korāns ir grāmata, kas saka — ja Dievam gribētos, viņš uztaisītu visus par vienu, bet viņš ir rīkojies citādi. Tātad ir arguments par dažādību. Korāns ir arī tā pati grāmata, kas slavē Ābramu un kas slavē Jēzus māti Mariju. Un tā ir tā pati grāmata — un to musulmaņi necieš — kas saka, ka ebrejiem ir tiesības dzīvot kā suverēnai tautai Svētajā zemē. Kā mēs samierinām šīs lappuses ar tām, kurās runāts par slaktēšanu un pakļaušanu?

Līdzīgas pretrunas ir Bībelē.

Ja kristieši spēj ņemt fragmentus un pielāgot tos citiem gadsimtiem, tad kāpēc musulmaņi to nevar darīt?

Kristīgajā kultūrā ceļš uz moderno laikmetu bija nodalīt laicīgo un reliģisko varu.

Jā, Jēzus ir teicis — atstāj imperatoram to, kas ir viņa, un Dievam to, kas ir viņa. Neko tādu Muhameds nav teicis. Taču svarīgāks nekā tas, ko teicis Muhameds, ir tas, kas ir Korānā. Korāns izsakās par visu ko — sieviešu līdztiesību, reliģisko plurālismu. Bet par ko Korāns klusē? Par pārvaldes formu. Tikai tāpēc, ka fundamentālisti ir skaļākie, mums ir priekšstats par islāmu, ka tajā nav dalījuma starp pasaulīgo un reliģisko varu. Tā kā Korāns nedefinē, kas ir pareizā pārvaldes forma, mums ir iespējas eksperimentēt ar daudzām valdības formām, ieskaitot laicīgo varu.

Vai musulmaņu rūgtums pret Rietumiem ir pamatots?

Ir, bet tie paši cilvēki, kas apsūdz Rietumus par musulmaņu apspiešanu, neatzīst, ka pēdējos simt gados daudz vairāk musulmaņu ir spīdzināti, izvaroti un nogalināti no citu musulmaņu rokas. Es saku musulmaņiem, kuri protestē pret Irāku, Afganistānu un Čečeniju — brāļi, ja jūs gribat runāt par musulmaņu godu, skatieties uz genocīdu Darfurā, kuru īsteno islāma valdības atbalstīta milicija pret musulmaņiem…

Nekad nebūs pietiekami ar militāro spēku, lai palīdzētu reformistiem un nestu brīvību un demokrātiju viņu sabiedrībās. Tas tikai stiprina aizspriedumus un reakciju. Es ticu tam, ko Džozefs Nai ir saucis par "maigo spēku". Viena no manām idejām ir piešķirt musulmaņu sievietēm nelielus kredītus, lai viņas varētu uzsākt biznesu. Islāmā ir vienprātība, ka, ja sievietei pieder kapitāls, viņa to var paturēt sev. Viņas tad varētu iemācīties lasīt un izlasīt Korānā tos fragmentus, kuros pausts respekts pret sievietēm.

Kāda mana draudzene, žurnāliste, kas dzīvo Kabulā, pastāstīja, ka satikusi sievieti, kura paņēmusi kredītu no nevalstiskās organizācijas, sāka sveču biznesu, iemācījās lasīt, sāka lasīt Korānu, ieraudzīja tur tos progresīvos fragmentus un nolasīja tos savam vīram, kurš ir analfabēts. Kad viņš izdzirdēja, ka tie ir Korānā, nevis kaut kādās cilvēktiesību deklarācijas, viņš pārstāja savu sievu sist. Jo tas ir Dieva vārds, nevis ANO vārdi.

Kāpēc nav mēģināts īstenot šādus projektus?

Man personīgi šķiet, ka tāpēc, ka tie neveido seksīgus avīžu virsrakstus. Diemžēl tā ir demokrātijas problēma — ja tu gribi, lai tevi pārvēl, diez vai kāds reaģēs ar ovācijām uz šādām tālredzīgām vīzijām. Uz cilvēku, man jāatzīst, lielāku iespaidu atstāj bumbas, nekā maize trūcīgajiem.

Rietumos tā patlaban neizskatās.

Pēc tam, kad ir ieraudzījuši, kas ir noticis Irākā. Jā, varbūt šis ir laiks, kad jāizmanto situācija.

Ko jūs domājat par reliģijas pretiniekiem Ričardu Doukinzu un Kristoferu Hitčensu?

Viņi paņem no reliģijas ļaunāko un nolemj, ka tā ir reliģija. Kad jūs būtu dzirdējis no viņiem, ka Gandijs savu miermīlīgās nepakļaušanās ideju ir paņēmis no hinduisma un džainisma? Viņi arī neatzīs, ka Mārtins Luters Kings afroamerikāņus pulcēja ar gospeļu valodu. Kā viņiem patiktu, ja es no zinātnes paņemtu tikai sliktāko? Eigēnika, kodolholokausta draudi, nacistu eksperimenti. XX gadsimta nāvīgākie režīmi bija bezdievīgi.

Viņi teiktu, ka diktatori tikai pārvērta kristiešu idejas laicīgajā ideoloģijā, piemēram, utopiskajā idejā par harmonisku sabiedrību vai dialektiskā vēstures redzējumā.

Vai ar reliģiju nav tā, ka svarīgs ir nevis fakts, ka tā eksistē, bet — ko tu izvēlies ar to darīt? Gluži kā ar tehnoloģiju. Esmu runājusi ar Doukinzu 2005.gadā, kad lasīju lekciju Oksfordas Universitātē. Viens tips pārtrauca mani ar starpsaucieniem, un es pat nezināju, kas tas tāds. Pēc tam viņš pie manis pienāca un sacīja, ka tie esot labākie argumenti par reliģiju, ko viņš dzirdējis, bet joprojām tie viņu nepārliecina. Kāpēc neatmest reliģiju pavisam? Es atbildēju — reliģija man dod vērtības, kas ir alternatīva ortodoksālajam materiālismam, uz ko savukārt viņam nav nekādas atbildes. Šajā dialektikā starp moderno materiālo pasauli un islāmu es augu. Es sacīju, ka labprāt uzzinātu, kad viņš nolems turpināt izaugsmi. Viņam nebija ko teikt, jo viņš jau ir atradis savu ceļa mērķi.

Kāda ir musulmaņu reakcija uz jūsu vēsti?

Tā, jāatzīst, pēdējos trīs gados ir mainījusies — sākumā 80% bija nosodoši, tagad otrādi.

Atklājuši, ka nav vērts ar jums strīdēties?

Nē, tas ir pateicoties manai neatlaidīgajai sarunai ar kritiķiem. Tiesa, cilvēki, kas sūta nāves draudus, nav mainījuši savus priekšstatus, un tos es saņemu joprojām. Tāda nu ir dzīve. Starp citu — visvairāk nāves draudu es saņemu no Eiropas.

Jūs pirms tam minējāt, ka migrācija musulmaņus mainīs uz labo.

Es nesaku, ka migrācija palīdzēs. Es saku, ka Rietumos ir reformistiski noskaņoti musulmaņi, kam jāpārvar bailes, lai runātu. Viņi zina, ka tādi cilvēki kā es saņem nāves draudus, un negrib būt līdzīgā situācijā. Man ir jāturpina, lai parādītu viņiem, ka, ja varu es, tad arī viņi var. Tāpēc man ir lieliski miesassargi.

***

Išrada Mandži

Dzimusi 1968.gadā Ugandā, ticīgā pakistāniešu ģimenē. Idi Aminam deportējot dienvidāziešus, nonākusi Kanādā. Ar izcilību absolvējusi Britu Kolumbijas Universitāti, studējusi ideju vēsturi. Proponē ijtihad jeb kritiskās interpretācijas tradīciju islāmā. Publicējusi pretrunīgi vērtēto grāmatu The Trouble With Islam Today jeb Nebūšanas ar islāmu mūsdienās.
Mandži Wrote:Bērnībā Mandži tika izsviesta no reliģiskās skolas, jo uzdeva pārāk daudz jautājumus,
Droši vien tie jautājumi bija:
"A nafig ticēt Dievam?"
utt.

Mandži Wrote:tagad viņu aicina uzstāties lielākās universitātes un televīzijas kanāli — Al Jazeera, CNN un BBC.
Bušu arī aicina uzstāties, tas nenozīmē, ka viņš ko saprot. Aicina arī visādus citus Islāma "ekspertus", kuru paredzamais darbs ir teikt, ka Islāms ir tumsonība utt. Mēdiji mīl tos, kuri noniecina Islāmu. Visvairāk viņi mīl tos, kuri ir atkritēji no Islāmu (vai viņi maz kādreiz ir bijuši muslimi?), un nu slavina rietumus...

Mandži Wrote:Taču uztverot reformistu balsis musulmaņu kopienā, nemusulmaņi sūta signālu vīriem ar bārdām un sievietēm šķidrautos — jūs vairs nevarat pieprasīt monopolu uz patiesību
Pārveidosim to, ko šis nozīmē:

Taču uztverot reformistu balsis musulmaņu kopienā, nemusulmaņi sūta signālu Dieva pravietim Muhamedam (saas) un viņa sievām (raa) — jūs vairs nevarat pieprasīt monopolu uz Islāma pareizo izprašanu.



Mandži Wrote:Ir arī bijuši mēģinājumi liberalizēt islāmu, tie visi cietuši neveiksmi. Nesenākais — 1920.gadu sākumā, kad to mēģināja darīt ēģiptiešu intelektuāļi, feministes, sekulāristi un pat marksisti.
Pati uzskaita nemuslimus kā "reformētājus". Pati atzīst savu grupu.

(Lai gan Islāms iekļauj vairākas feminisma domas, tomēr Islāms ir arī pretējs daudziem feminisma uzstādījumiem.)



Mandži Wrote:Es neslēpšu faktu, ka Korānā ir daudzas problemātiskas vietas — par reliģiskajām minoritātēm, sievietēm, vergiem u.tml.
Teikt, ka Kurānā ir kādas problemātiskas vietas (pēc konteksta viņa norāda - nepieņemamas, nepareizas), nozīmē atkrist no Islāma, jo tiek pateikts, ka Kurāns ir kļūdains. Vai Dievs ir kļūdains? (Tikai Bībelē.)


Mandži Wrote:Piemēram, Korānā teikts, ka sievietes ir vīriešu lauki, lai viņi iet savos laukos un rīkojas, kā grib. Vai tā nav recepte neierobežotai varai?
Ja viņa kaut ko zinātu vai arī negribētu maldināt tautu, tad zinātu par ko ir tie ajāti.
Tur ir par to, ka līdzgaitnieki bija dzirdējuši ka (vismaz tā reģiona) ebrejiem ar sievām ir atļauta tikai viena poza un ierobežojumi dienaslaikā. Nu tad viņi jautāja Dieva pravietim (saas) un viņš saņēma atklāsmi, ka muslimam nav ierobežojumu pozās un laikos, tāpēc varat ņemties ar savām sievām kā tīk un kad tīk. Ir protams visādi rietumu meļi (un Iršada arī tur sevi ievietojusi), kuri izmanto cilvēku nezināšanu un saka, ka tur ir teikts, ka var piespiest savas sievas jebkurā laikā, kad iegribās un nav jārēķinās ar sievas jūtām. Cik gan slimi ir tie meļi!

2.
223 Your wives are a tilth for you, so go to your tilth, when or how you will, and send (good deeds, or ask Allah to bestow upon you pious offspring) before you for your ownselves. And fear Allah, and know that you are to meet Him (in the Hereafter), and give good tidings to the believers (O Muhammad SAW).


Mandži Wrote:Korānā arī teikts, ka, ja vīrieši maksā, lai uzturētu sievietes, viņi arī var prasīt varu pār sievietēm.
Katrai struktūrai ir vajadzīga galva, un Dievs ir padarījis vīrieti par spējīgāku būt ģimenes galvu un apveltījis vīrieti ar labākām spējām uzturēt un aizsargāt ģimeni. Visa vara pieder Dievam, un katrs cilvēks rīkojas tikai kā Dieva vietvaldis, kurš rīkojas tikai pēc īstenā valdnieka un īpašnieka noteikumiem. Vīrs var norādīt sievai to, ko Dievs viņam nav aizliedzis norādīt, un sievai ir jāpaklausa tikai tad, ja vīrs nenorāda ko Dieva aizliegto. Tā vīram ir tiesības norādīt tikai labas un atļautas lietas. Un kurš gan teiks, ka dzīvot pēc Dieva norādīta modeļa ir slikti vai nepareizi?

Mandži Wrote:nemāca tikai vienu lietu, bet tas māca vairākas lietas vienlaicīgi, un izvēle ir interpretācijas jautājums.
Pareizā interpretācija ir Muhamedam (saas). Kurānā ir norādīts, ka slimi cilvēki interpretē Kurānu slimi. Kurāna pareizā interpretācija ir tā, kura Muhamedam (saas).

003.007
He it is Who has sent down to thee the Book: In it are verses basic or fundamental (of established meaning); they are the foundation of the Book: others are allegorical. But those in whose hearts is perversity follow the part thereof that is allegorical, seeking discord, and searching for its hidden meanings, but no one knows its hidden meanings except Allah. And those who are firmly grounded in knowledge say: "We believe in the Book; the whole of it is from our Lord:" and none will grasp the Message except men of understanding.

Daudzi ajāti ietver vairākas nozīmes, un šīs vairākas nozīmes ir jāņem vienlaikus un nevis selektīvi.


Mandži Wrote:Islāms aizsākās kā taisnīguma reliģija dziļu ekonomisku atšķirību un apspiestības laikā. Taču, kas ir derīgs VII gadsimtam, nevar tikt attiecīnāts uz XXI gadsimtu.
Pateikt, ka Muhameda (saas) Islāms nav piemērots 21.gs. nozīmē atkrist no Islāma, jo tas nozīmē pateikt, ka Dievs nezināja nākotni norādot, ka Islāms ir līdz pasaules galam.

Mandži Wrote:aiznesu pie kāda amerikāņu imama un lūdzu viņam uzrakstīt ļoti izsmeļošu aizstāvību starpkonfesiju precībām no islāma perspektīvas, un viņš, ņemot palīgā Ihtjihad, paņēma no Korāna tos pašus pantus
Tante aiziet pie kaut kā un iedod viņam viņas slepeno ieroci "Idžtihād" un šis veic brīnumu... Tante grib pateikt, ka nu tikai būs ar viņas teju patentēto metodi...

Mandži Wrote:Šajā laikā islāma impērija stiepās no Irākas austrumiem līdz Spānijas rietumiem.
Kur tad pazuda Persija, Centrālāzija un Indijas rietumi?

Mandži Wrote:pie fatwa (mufti izsludināts spriedums — aut.), ka skolotāji vairs nevar iztaujāt un, ja to dara, tad vājina impēriju un riskē ar nāvessodu.
Nu gan samuldējās. Fatwa ir fatwa un tas ir tikai tik liels zīmogs, cik liels ir Islāma zinātnieks.
Šī tante aizmuldējusies. Pati runā par 4 lielajām skolām, it kā tās bija valsts atbalstītas un tie, kuri nepiekrita, tie tika sodīti ar nāvessodu.
Īstenībā Abu Hanifa, Aš-Šāfī, ibn Hanbal un Maliki (ra) nebija viegla dzīve un nereti viņi tika vajāti. Gan sēdēja cietumā, piemēram, Imāmam Mālikam (ra) valdnieks salauza rokas un viņš skaitīja lūgšanas ar nolaistām rokām, tāpēc daudzi māliki skolas sekotāji kļūdaini skaita lūgšanas ar nolaistām rokām...

Mandži Wrote:Ne velti trīs interesantākie domātāji islāmā šodien dzīvo ASV.
Nez kuri tie ir? Salmans Rušdī taču dzīvo lielbritānijā. Un vārds "interesanti" nereti nozīmē "ērmoti".

Mandži Wrote:Daudzi ir mani mēģinājuši pārliecināt, ka esmu ateiste. Lai cik es sevi būtu mēģinājusi pārliecināt par to, ka viņiem varbūt ir taisnība, man vajag Dievu manā dzīvē.
Skat, pati nemaz nav tik aktīva pārliecināšanā, ka ir muslima.

Mandži Wrote:Es neuzskatu, ka islāms ir augstāks par citām reliģijām.
Arī šī ir atkrišana no Islāma. Jo Islāms ir vienīgā Dieva sūtītā reliģija un tas nozīmē, ka tā ir visu praviešu reliģija. Visas pārējās reliģijas ir cilvēku izdomājumi vai sakropļotas praviešu reliģijas. Pēc praviešiem nāca visādi Pāvili un Iršadas Mandži, kuri kropļoja Dieva Vēsti savām iegribām. Pēc viņiem vienmēr varēja nākt jauns pravietis un izlabot muļķības un atkal sludināt īsteno monoteismu. Bet tā kā pēc Muhameda (saas) nenāks vairs neviens pravietis, tad Dievs sargā Kurānu no sakropļošanas un mums ir ORIĢINĀLAIS Kurāns, bet citiem nav pat ORIĢINĀLA tulkojuma.

Mandži Wrote:Tā ir izplatīta noskaņa musulmaņu starpā, jo Korāns ir nācis pēc Bībeles. Taču Korānā teikts, ka kristietība un jūdaisms ir tīras reliģijas, ka Korāns tajās ir bāzēts, ka islāmā nav nekā, kas būtu pretrunā ar tām.
Šāda tumsonība! Kurāns nenāk no Bībeles. Kurāns nāk no Dieva. Tās grāmatas, kuras ir par pamatu Vecajai Derībai, bija Dieva vai Dieva praviešu raksti. Tomēr laika gaitā, cilvēki tos sakropļoja. Mēs arī ticam Jēzus (saas) (un nevis marka, lūkas, mateja un jāņa) Evaņģēlijam.
Ja vien nesauc par jūdaismu oriģinālās ebreju praviešu vēstis, bet par kristietību oriģinālo Jēzus (saas) vēsti (kurus var saukt arī par Islāmu), tā norādot laiku, kad tās bija tīras reliģijas un tā tās bija Islāms, tad atkal tā lezbieta aizmuldējusies galīgi.
Un Kurāns nav bāzēts jūdaismā vai kristietībā. Kurāns nāk no Dieva, tāpat kā oriģinālās iepriekšējo Dieva praviešu vēstis. Tā kā tās visas nāca no Dieva, tad tās visas ir līdzīgas.
Islāms ir advansētāks par iepriekšējām Dieva praviešu vēstīm. Ticības uzskati ir tie paši, bet prakse ir advansētāka. Kurānā ir apliecina to, kas saglabājies patiess jūdaismā un kristietībā, un kritizē cilvēku piedomājumus.

Mandži Wrote:Un tā ir tā pati grāmata — un to musulmaņi necieš — kas saka, ka ebrejiem ir tiesības dzīvot kā suverēnai tautai Svētajā zemē.
Super! Muslimi necieš Kurāna saturu!
Tā lezBIETE ir pilnīgi traka.
Dievs deva ebrejiem Palestīnu viņu valstij. Bet ebreji visu laiku dumpojās pret Dieva praviešiem, un galu galā, viņiem tika noņemtas īpašās tiesības uz to zemi. Tas nenozīmē, ka ebrejiem nav tiesību tur dzīvot. Ir. Bet tas neiekļauj, ka viņiem ir kādas īpašas tiesības uz savu valsti. Dieva skatījumā tikai Islāma valstij (jo tajā cenšās dzīvot un pārvaldīt atbilstoši Dieva norādījumiem) ir tiesības leģitīmi pastāvēt. Bet ebreji ar savu naciķu valsti ir pat no nemuslima skatījuma zaudējuši tiesības pārvaldīt to teritoriju, jo izplata tikai problēmas un tirāniju.

Mandži Wrote:Līdzīgas pretrunas ir Bībelē.
Pateikt, ka Kurānā ir pretrunas (kļūdas), nozīmē atkrist no Islāma, jo noliedz to, ka Kurāns ir no Dieva.
Kurānā ir uzsvērts, ka neatradīsiet pretrunas (izņemot to pašu ajātu, kurā ir izmantots vārds "pretrunas").



Mandži Wrote:Taču svarīgāks nekā tas, ko teicis Muhameds, ir tas, kas ir Korānā.
Kurānā ir uzsvērts vairākkārtīgi, ka muslimiem jāklausa Dieva pravietis. Dieva pravietis norāda to, ko Dievs liek. (Ja Dieva pravietis kļūdītos kādā marginālā jautājumā par kuru nebija saņēmis atklāsmi, bet gan veicis kļūdainu "idžtihād", tad Dievs viņu pielabotu. Tāpēc galu galā viss ko mācījis pravietis ir pilnīgi pareizs, pat ja viņš savas dzīves laikā kļūdījās kādā marginālā jautājumā.)

And whoever obeys the Messenger, thereby obeys Allâh. (4:80)

Obey Allah, and obey the Messenger, and beware (of evil): if ye do turn back, know ye that it is Our Messenger’s duty to proclaim (the Message) in the clearest manner. (5: 92).
O ye who believe! obey Allah, and obey the Messenger, and those charged with authority among you. If ye differ in anything among yourselves, refer it to Allah and His Messenger, if ye do believe in Allah and the Last Day: that is best, and most suitable for final determination. (4: 59).
Say: “Obey Allah, and obey the Messenger: but if ye turn away, he is only responsible for the duty placed on him and ye for that placed on you. If ye obey him, ye shall be on right guidance.(24: 54).
And whoever obeys Allâh and His Messenger, Allâh shall admit him in the Gardens underneath which rivers flow. (4:13)
And whoever obeys Allâh and His Messenger, he has won a great success. (33:71)
And we sent no messenger, but that he should be obeyed by the leave of Allâh. (4:64)



Mandži Wrote:Bet par ko Korāns klusē? Par pārvaldes formu.
42:38
Those who hearken to their Lord, and establish regular Prayer; who (conduct) their affairs by mutual consultation; who spend out of what We bestow on them for Sustenance.

Bet tā tante kā jau vienmēr runā tikai par Kurānu, jo šīs perversās grupas vienmēr ignorē Dieva pravieti, lai gan Dieva pravieša viena no pamatfunkcijām ir tieši būt par paskaidrotāju atklāsmei. Un ir daudzi piemēri, kuros ir runa par līderi, viņa izvēlēšanu un konsultācijas ar viņu. Protams, ja ir Dieva pravietis, tad protams nav jautājuma par to, kas ir līderis.
Tomēr pat pravietis konsultējās ar saviem līdzgaitniekiem.

Nemaz nerunājot par daudzajiem hadīsiem (kaut vai viņa sievas Umm Salamas padomu nepabeigtā hadža jautājumā), lūk piemērs no Kurāna:
3:159 And by the Mercy of Allah, you dealt with them gently. And had you been severe and harshhearted, they would have broken away from about you; so pass over (their faults), and ask (Allahs) Forgiveness for them; and consult them in the affairs. Then when you have taken a decision, put your trust in Allah, certainly, Allah loves those who put their trust (in Him).


Bet šis ir ļoti plašs temats un tante lai maldinātu tautu, pārbrauc pāri vairākiem tematiem:

1) Kas ir teikts Kurānā un kas nav un kāds ir Kurāna un Sunnas statuss Islāmā
2) Pravieša klātesamības īpašīe apstākļi
3) Līderība Islāmā un šuras (konsultāciju) koncepti un prakses
4) "Pārvaldes forma" definēšana

Mandži Wrote:Ir, bet tie paši cilvēki, kas apsūdz Rietumus par musulmaņu apspiešanu, neatzīst, ka pēdējos simt gados daudz vairāk musulmaņu ir spīdzināti, izvaroti un nogalināti no citu musulmaņu rokas.
Un??? Tas attaisno Rietumus un to ka viņi atbalsta slepkavnieciskus sev draudzīgus režīmus?
Un šie muslimus nogalinošie "muslimi" pārkāpj kategorisku Islāma aizliegumu un nereti ir tādi paši "muslimi" kā Ataturks, 70-gadu Sadams, Mubaraks, Rušdī un Mandžī...

Mandži Wrote:Es saku musulmaņiem, kuri protestē pret Irāku, Afganistānu un Čečeniju — brāļi, ja jūs gribat runāt par musulmaņu godu, skatieties uz genocīdu Darfurā, kuru īsteno islāma valdības atbalstīta milicija pret musulmaņiem…
Tante turpina nejēdzīgu loģiku un maldināšanu. Darfūras konflikts ir ļoti sarežģīts process, kurā ir iesaistīti vietējie nemiernieku un to līderu avantūras, Čadas un Sudānas konflikts, kurā abas puses viena otras teritorija sūta vai atbalsta nemierniekus, dažādu rietumvalstu centieni sabotēt Sudānas pilsoņu kara miera līgumu, nafta, globālā sasilšana un Sahāras tuksneša izplešanās, cilšu kari.
Tā kā asv mēģina novērst uzmanību no Irākas, tad Darfūras konfliktā iesaistīto un cietušo cilvēku daudzums ir krietni pārspīlēts. Sudānas valdība vispār nonāca stulbā situācijā, jo tās armija nespēja tikt galā ar dienvidu nemierniekiem un vēl tiem vajadzēja sargāt Eritrejas pierobežu.
Tā kā Darfūras nemiernieki sakāva nelielos Sudānas armijas spēkus Darfūrā, bet dažādu iemeslu dēļ (armijas nepieciešamība citur un pilsoņu kara miera līguma slēgšana un ievērošana) valdībai bija sasaistītas rokas citos risinājumos. Tad nu valdība atļāva dažām vietējām ciltīm pašām sakaut nemierniekus. (Konfliktā gan nav iesaistītas lielās, bet gan mazās ciltis.) Šīs ciltis padzina daļu nemiernieku ciltis un tika veikti arī dažādi kara noziegumi. To daudzums gan ir krietni pārspīlēts, jo ir nepieciešami ASV propagandai, lai novērstu uzmanību no daudz lielāka apjoma Irākas problēmu.
Jāsaprot, ka Sudāna ir Rietumeiropas izmēra valsts, kuras valdība nemaz neko daudz nekontrolē un tai nav arī jēdzīgas infrastruktūras ārpus centrālo nīlas ieleju, savienojumu ar Portsudānu un vēl lielākās pilsētas. Pārējās vietās tauta dzīvo savā vaļā un uzvedās kā prot un neprot...
Bet šai tantei vispār nekas nerūp izņemot viņas bizness.


Mandži Wrote:Viņas tad varētu iemācīties lasīt un izlasīt Korānā tos fragmentus, kuros pausts respekts pret sievietēm.
Tā tante rada iespaidu, ka Kurāns ir tāda pati grāmata kā Bībelē, kurā var atrast, gan sievietēm respektu gan nievas...
Un vai ir jālasa kaut fragmenti vai viss Kurāns. Šī tipa tantes parasti iesaka lasīt to un to ajātu, bet ignorēt visu pārējo.
Nevaru ciest kad šādi cilvēces atkritumi piedēvē sev Islāma ieviesēju, atjaunotāju utt. karognesēju godu. Nepatīkami noskatīties kā šī muslimu ienaidniece izliekas, ka viņai rūpētu Islāms vai muslimi. Un muslimas šai lezbietei interesē tikai lai viņas izģērbtu.
Nelielā ķidāšana pabeigta...
Nemēdz būt pozitīvas ķidāšanas...
:-(
Pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18
Reference URL's